Šosvētdien – Lieldienas. Tā vien liekas, ka saule (par spīti salam naktīs) jau aug arvien lielāka un lielāka – gluži kā cālēns zem vistas spārniem, kā ola, kas kā šo svētku nozīmīgākais simbols ņemas spēkā, kā visi lielie un mazie zaķi, kas gatavojas Lieldienu iznācienam, un pat kā pūpoli, ka jau sen nometuši savas micītes. Un arī diena jau par vairāk nekā stundu ir lielāka (garāka) nekā nakts. Viss dabā ņemas spēkā, un, lai arī pavasaris skaitās, ka ir jau iestājies, to īsto atnākšanu pēc sajūtām un norisēm dabā mēs saistām tieši ar Lieldienu laiku.
Un arī cilvēks, kas ir visu šo notikumu viducī, ir gatavs atmodai, pavasarim un Lieldienām. Turklāt daudzi Lielās dienas notikumam jau sākuši gatavoties pirms 40 dienām – vai nu ar cītīgu apņemšanos atteikties no visa liekā, no dažādiem kārdinājumiem vai arī, pārdomājot, ko jaunu šajā laikā sākt un par ko visu šo laiku intensīvi domāt un lūgt. Pēc kā censties vai tieši otrādi – ko padarīt mazāku un nenozīmīgāku. Bet nu jau arī šis laiks tikpat kā ir pagājis, un arī Pūpolsvētdiena aiz muguras, bet Klusā nedēļa jau pusē.
Tieši šodien ir Zaļā ceturtdiena, kurā kā jau Vēju dienā neko nevar ne cirst, ne lauzt un neko no meža nest mājās – tas jau bērnībā droši vien katram iemācīts. Toreiz teikts, tas tāpēc, lai kukaiņi nenāk uz māju, lai mežu netraucē un lai lieku troksni neradītu. Tātad – lai būt nedaudz klusāki un ierobežotu savu nerimtīgo darbošanos, lai varbūt atvēlētu laiku kādiem klusākiem un domās darāmiem darbiem. Tas tā kā mazliet sasaucas ar to, ka kristīgajā pasaulē šī ir Svētā vakarēdiena diena, kad notiek Jēzus un mācekļu pēdējais mielasts, kas galu galā novedīs pie Jēzus bojāejas Lielajā piektdienā un augšāmcelšanās Lieldienās. Krusta ceļš ir sācies.
Lai kā arī noliegtu kristīgo tradīciju vai tieši otrādi – latvisko dzīvošanas ziņu, ikvienam jāatzīst, ka šis laiks liek justies un uzvesties kaut kā īpaši. Kaut vai ar to, ka dzīvojam Lieldienu gaidās – ka mums būs vairākas brīvas dienas, lai šiem svētkiem sagatavotos – nokrāsotu olas, šur un tur ”satupinātu” zaķus, vistas un visādus citādus rotājumus, iekārtu šūpoles. Bet pāri visam ir vēl kāds nekur nerakstīts aicinājums – būt kopā – ģimenē, draugu lokā, draudzē, ārā, saulē, sniegā. Galvenais – viesiem kopā svinēt prieku. Priecīgas Lieldienas!
Kam šī demagoģiskā samazga ir vajadzīga?