Masu informācijas līdzekļos diezgan plaši izskanējis viedoklis par to, ka Latvijā pārāk maz dzimst bērnu. Visbiežāk tas izskan kontekstā: lūk, nebūs, kas vecākajai paaudzei pelna pensiju. Kas attiecas uz pensiju, tad gan jādomā, ka savu pensiju katram nodokļu maksātājam jau gan vajadzētu pašam nopelnīt. Manuprāt, te gan vairāk būtu jāuztraucas par Latvijas nākotni kopumā. Un tad gan ir svarīgi, lai dzimtu bērniņi, lai viņi augtu, izglītotos, iemācītos dažādus amatus un sniegtu savu ieguldījumu valsts attīstībā.
Domājot par ģimenes nākotni, ikviens saprātīgs vecāks domās par to, vai un cik bērnus viņš spēj uzturēt un izaudzināt. To gluži labi izjutām pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, kad māmiņa ar bērna ratiņiem uz ielas bija gandrīz vai retums. Savukārt, tā sauktajos treknajos gados samazinājās bezdarbs, un ģimenēs atkal sāka rasties bērni. Krīze, un atkal māmiņas ar bērnu ratiņiem redzam mazāk. SKDS pētījumu centrs Jūrkalnē un Ancē aptaujājis sievietes, mēģinot noskaidrot, vai viņas vēlētos vairāk bērnu ģimenē, uz ko vairumā atbildes esot bijušas apstiprinošas, ar piebildi – ja vien būtu darbs un labāka finansiālā situācija. Šos argumentus apstiprina arī statistikas fakts, ka 36% no nodarbinātajiem maksā nodokļus no Ls 200 lielas algas. Šajā apstāklī tad arī meklējams problēmas risinājums. Gribētos taču, lai meita vai dēls varētu iegūt izglītību, turklāt tas nav tikai vecāku pašmērķis, arī valsts nākotnei vajadzīgi izglītoti cilvēki. Un kuram gan gribētos, ka viņa atvase, pabeigusi pamatskolu, meklēs kādu gadījuma darbu vai papildinās bezdarbnieku rindas, kā tas nereti ir pašlaik?
Otra būtiskākā lieta ir bērnudārzi, tie ir priekšnoteikums, lai vecāki varētu strādāt un uzturēt ģimeni. Tātad – ja būs daudzmaz atalgots darbs un bērnudārzs, tad arī būs bērniņi. Pretējā gadījumā taču zūd dzīves jēga, jo kas ir ģimene bez bērniem un cilvēks pusmūžā bez mazbērniem?
