Pavasaris ir tieši tas gadalaiks, kad aizvien no jauna apjaušam, sajūtam, piefiksējam pirmreizīgumu… Pirmās, saules atmodinātās mušas dūkoņa, pinoties logu aizkaros. Pirmā zeltainā vai raibā (Ak, raibenīt, dod man priecīgu, raibiem piedzīvojumiem bagātu vasaru!) tauriņa lidojums – trīsošiem spārniem, pa ziemu aizmirsušiem lidošanu… Pirmie stārķi. Pļavā? Lidojumā? Savā ģimenes ligzdā? Katram variantam – savs skaidrojums, savs ticējums. Un nesakiet, ka tie visi ir māņi, viss – muļķības! Jo… zinām taču, ka “katram tiks dots pēc viņa ticības,” vai ne?
Šajā pavasarīgajā pirmreizīguma noskaņā nonākam itin viegli, īpaši nepiepūloties: pirmās zilās, baltās un dzeltenās vizbulītes; māllēpeņu “zvaigznājs” pērnajā kūlā; dzērvju prieks par atgriešanos dzimtenē; dārza darbu un stādījumu, arī – atvaļinājumu plānošana, un vēl, un vēl. Šī tad nu būtu pirmreizīguma sajūtas eiforiskā daļa, kas, godīgi jāatzīst, radusies bez mūsu piepūles, izdomas, radošuma. Varbūt padomāsim: kā būtu, ja mēs papūlētos, liktu lietā savas iekšējās radošuma rezerves?
Piemēram? Vismaz – 45 minūtes dienā, ja vairāk nevaram atļauties (Atcerēsimies mācību stundas garumu skolā: mēs taču tajā daudz ko paspējām!), atvēlēsim sev pastaigai. Pa parku, mežu vai kādu citu pašam tīkamu vietu. Pastaigas vietā varam izvēlēties arī kādu meditatīvu nodarbošanos (Man, piemēram, patīk malkas kraušana, kurmju rakumu līdzināšana, kartupeļu mizošana, utt, taču tās jau tādas pensionāru nodarbības). Tāpēc tiem, kam diena paiet birojos, darbā ar klientiem vai apmeklētājiem, būtu ieteicams šīs 45 minūtes pavadīt bez e-pastiem, bez zvaniem, bez runāšanas – lai paliek tikai domāšana! Ja biežāk nesanāk, tad – vismaz pāris reizes nedēļā. Būt radošam, vērīgam, ieinteresētam nozīmē redzēt pasauli ap sevi: gan mežu, gan kokus, gan dzirdēt dziedam, vidžinām, pogojam, vīterojam un čiepstam putnus koku zaros… Un tā, par pirmreizīgumu domājot un sev to ik pa laikam sarūpējot, pat nemanīsim, kā daudz vieglāk atrisinās daža laba sarežģīta problēma vai atšķetinās sapiņķerējušās attiecības; mazāk satrauksimies par sīkumiem; kļūsim atvērtāki saskarsmē ar līdzcilvēkiem.
Vienvārdsakot, dzīve kļūs gan patīkamāka, gan skaistāka! Galvenais – pamanīt, notvert un nepalaist garām to, kas šajā pavasarī, šajā dienā, stundā, minūtē un acumirklī notiek ar mums, ap mums un mūsos.