Jau vairākus mēnešus rakstām un runājam par valsts svētkiem – 90. dzimšanas dienu. Laikā līdz tai esam mudināti par savu valsti domāt daudz vairāk nekā citkārt. Padomājiet, ar dažu nedēļu intervālu – divas tautas nobalsošanas.
Divas milzu iespējas tautai piedalīties svarīgu likumu pieņemšanā – par Satversmi, valsts galveno pamatlikumu, kurā teikts, ka mūsu valstī vara pieder tautai, un par pensijām – mūsu nākotni. Jā, jā, daudz izteikumu bijis, ka tieši Pensiju likuma grozījumi vērsti uz šodienu, nevis nākotni un ka likuma grozījumu augļus baudīs tikai saujiņa nabagāko. Pirmajā brīdī tiešām gribas domāt par rītdienu, par mirkli, kad mūsu vietā strādās citi. Bet tad lēni nāk apjausma, ka, dzīvojot labākas rītdienas solījumos, piemirstam par šodienu. Par to, ka paēšana un pensijas vecumā arī medicīniskā aprūpe ir ikdienas nepieciešamība. Un, ka jāēd ir šodien, ka vēderu nemānīsi ar solījumu – rīt viss būs.
Un vēl kāda atziņa – reiz, vēl pirms 1996. gada, kas kļuva par nabadzības robežu daudziem pensijas vecuma cilvēkiem, arī tika teikts – ka nākotnē viss būs. Un ļaudis ticēja. Pagājuši 12 gadi; un vienīgais, ko, iedomājoties savu 40 un 50 gadu darba stāžu un pensiju, ļaudis neslēpj, ir asaras.
Otra lieta, kas pārsteidza. Aptaujājot no mūsu rajona ievēlētos pozīcijas deputātus, visi kā viens teica, ka ne vienā, ne otrā referendumā nepiedalīsies. Tātad darīs, kā partija liek, nevis – kā vēlētājs gribētu. Un te nu jābrīnās, kāpēc šie nedomā par nākotni, bet tikai par šodienu? Jo zināms taču, ka pēc pāris gadiem būs jālien vai no ādas ārā, lai kļūtu par vienu no 100 gudrajiem.
Jūs teiksiet, kāds gan tam visam sakars ar valsts jubileju? Vistiešākais. Mēs nereti spriežam, kāpēc šīs valsts dzimšanas dienu svinības vairāk atgādina bēres nekā priecīgus svētkus. Tā arī atbilde – tāpēc, ka tie, kas pie valdīšanas, dzīvo paši par sevi, it kā paši sevi ievēlējuši, bet liela daļa apakšā – ar smagu sirdi par netaisnību. Vai ir cerība? Ir. Karinot lukturīšus tiltu margās, daudzi vecie ļaudis teica, ka dziļi sirdī tomēr glabājot cerību par Latviju – ja ne bagātāku, tad – godīgāku gan.
