Jā, jā, vietrade – tas ir jaunvārds! Pagaidām vēl – skaidrojams. Tulkojumā no angļu valodas (placemaking) nozīmē vietas radīšanu. Jēdzienu tulkojis un patlaban to darbībā Latvijā cenšas ieviest Jānis Ķīnasts – LTV raidījuma «12 elementi ainavā» vadītājs. Pirmā raidījuma noskatīšanās man bija… svētki dvēselei!
Īpaši neiegrimstot nostalģijā un cenšoties žēli nenopūsties, skatoties Latvijas kādreiz pastorālajās ainavās, kas iemūžinātas pusgadsimtu un vēl vecākās filmās, tomēr jāatzīst, ka… mūsdienās maz kas no tā visa saglabājies. Ar visuresošajiem kārkliem un alkšņiem aizaugušajiem grāvjiem, ar netīrītām un nekoptām ūdenstilpēm degradēta vide. Lauksaimniecības industrializācijas un pašu slinkuma un bezatbildības (kūlas dedzināšana pavasaros) noplicināta augu valsts. Vecās un sarūsējušās tehnikas, sabrukušo un pussabrukušo ēku un būdeļšķūnīšu „ekspozīcijas” pie lauku mājām… Harvesteru izvaroti meži (to ”nokoptā” daļa), līdzās sabrūkošiem ceļiem nocirstas ainavisku koku alejas. Un vēl, un vēl…
Tāda, lūk, daudzviet ir vide, ko paši vien esam radījuši – gluži nemanot, pa stundai, pa gadam. Vienai dienai un ar nolaistām rokām dzīvojot… Gaužoties par savu grūto dzīvi, tērējot laiku un notrulinoties, dažādos šovus skatoties. Tā sacīt, „paši pūšam, paši degam”, kultivējot ap sevi „nabadzības estētiku”. Ik pa laikam sakām, ka dzīve ir tik grūta, pasaule tik netaisnīgi iekārtota, ka rokas neceļas kaut ko darīt. Tā mēs taisnojamies sev un citiem, lai justos labāk tagadnē, – neapzinoties, ka tas kaitē mūsu nākotnei…
Ak, protams, protams, – ne jau visi! Vai citādi mums būtu sakoptākās sētas, iekoptas birztaliņas, saudzēti un loloti dižkoki, uzņēmīgu cilvēku ražota ekoprodukcija, ko iecienījuši un par ko sajūsminās sintētikas nomocītie lielvalstu iedzīvotāji. Latviju daudzi iepazinuši – un joprojām turpina iepazīt! – kā mierpilnu, harmonisku valsti. Viņi ir sapratuši, ka savā būtībā latvietis ir harmonisks: viņam vajag, lai māja, dārzs, attiecības ar citiem ir harmoniskas. Nav mazums cilvēku, kas nodarbojas ar savas personiskas vides kultivēšanu. Un tomēr – aizvien vēl šķiet, ka viņu ir par maz!
Jāpiekrīt Jānim Ķīnastam: cilvēks rada vietas, savukārt vietas – cilvēku… Lai katrs padomā, kuru vietu un kāpēc viņš sauc par savām mājām. Mājas veido mūsu, arī visas Latvijas, identitāti! Riskējot, „izsaukt uguni uz sevi”, aicinu padomāt: cik ir to cilvēku, kas dzied, dejo, skrien un sacenšas – gan sportā, gan izdomā, kā dabūt un iztērēt naudu „par godu Latvijas simtgadei”? Vai tomēr vairāk nav to, kas tikai gaida koncertus, uguņošanas, apbalvošanas un svētku tortes?
Protams, ņēmēju vienmēr būs vairāk nekā devēju – tā šī pasaule iekārtota. Un varbūt tieši tāpēc ir svarīgi iemācīties dot – kaut sīkumu, kaut šķietami parastas lietas, ja ne citādi, tad vismaz… sakopjot savas mājas un pagalmus, saudzējot latvisko ainavu. Radot un arī uzturot vietu, kurā pašiem ir patīkami dzīvot. Latvija to ir pelnījusi, un to esam pelnījuši arī mēs – Latvijas iedzīvotāji.
Paldies autorei par saturīgo rakstu.
Arī es saku paldies, viss bija labi, līdz tika pieminēts dziedam, dejojam, jo brīžiem tas jau ir tik tālu piegriezies, tāpēc jau nekur netiekm,jo jo tikai dejam un dziedam. Plus tā dumjā simtgades padarīšana ir tāda naudas kāšana, atverat acis un pavērojat , kas notiek.Un LV nemaz nav 100gadu, beidzat vienreiz ņemties.
kas ir jāpavēro?