Dienās, kad Tukums dzīvo rožu noskaņās, negribas ne domāt, ne runāt par politiku un lietām, kas vedina uz nelāgām domām. Gribas ļauties rozēm, smaržām un krāšņām, pilsētā nebijušām izklaidēm un notikumiem. Gribas sagaidīt rožu vainaga veidošanas mirkli un priecāties par tukumnieku vienotību (tā kā sleja top dienu iepriekš, šos vārdus saku avansā, cerot, ka rožu vainags būs tik krāšņs un vēl krāšņāks nekā iecerēts).
Taču nevilšās sarunās ar svētku rīkotājiem un skatītājiem izskanēja frāzes, kas lika drusku "atšauties" no svētku svinēšanas un padomāt, kādi esam paši un kā mūs vērtē. Un, galvenais, kā šai situācijā jūtamies un rīkojamies. Un te nu skumju kļuva par to visa noliegšanu, ar ko drusku sabojājās citu – šoreiz arī citu pilsētu ļaužu – radītais. Izrādās, dažs tukumnieks no sākta gala zinājis, ka nekas liels nesanāks – diez vai svētki izdosies, jo rozes neziedēs, puķes nesanesīs, nekas nesanāks. Un vispār … Tukums it visā paliekot malā… Televīziju mūs uzmeklējot, kad nebūšanas, bet svētkos apejot. Arī valdība mūsu pilsētu politiskajā arēnā norokot, atstājot bez graša kabatā. Tā, lūk! Pavisam nesvētku domas.
Meklējot atbildi, ka tā nav, ar cerību raudzījos svētku rīkotājos un atradu īsto dzirksti. Jā, nedaudz dusmu, nedaudz spīta, bet galvenais, milzīgu degsmi pieradīt, parādīt gan citiem, bet visupirms pašiem sev, ka Tukums spēj sarīkot pavisam jaunus svētkus. Un tieši īstajā laikā, lai saliedētu mūsu labās domas un darbus, lai veidotu pamatu, kas parādītu pilsētas spēku vajadzīgajos brīžos.
Var jautāt, kāpēc to visu vajag? Tāpēc, ka reizēm tiešām ir tik maz krāsu un prieka, ka pietrūkst spēka. Šis nu ir avots, kurā smelt. Bez maksas, bez sāta un gala, bet ar prieku apliecināties sev un savai pilsētai.
Kaut vai ar vienu rozes ziedu, bet – kopīgā vainagā!
