Kad uzzinām par kārtējo vardarbību, šausmināmies un jautājam – ak, no kurienes nāk tāda nežēlība?!
Bet varbūt tai saknes meklējamas vienaldzībā? Piemēram, redzam – uz ielas guļ cilvēks. Iespējams, – pat paskatāmies uz viņa pusi, bet pavirši secinām – tas taču droši vien kāds dzērājs, kas tur liels… Tikai vēlāk izrādās, ka cilvēkam bijusi nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzībā. Vai cits gadījums: uz ielas divi puišeļi iedunkā kādu citu. Vai iejaucamies, vai cenšamies kautiņu pārtraukt? Visticamāk, ka secinām – ai, ko tur – puikas tikai blēņojas…
Nesen kādā pagastā dzīvoja kāds vecs, vientuļš večuks, kas reizi pa reizei gāja uz veikalu, lai nopirktu šņabja pudeli. To ielāgoja vietējo puišeļu bariņš, kas ir ciemā ir visiem labi zināmi nakts klaiņotāji. Un reiz zeperi gribēja večukam pudeli atņemt. Bet viņš nepadevās. Tad jaunie cilvēki veco vīru spārdīja kājām. Večuku aizveda uz slimnīcu, kur secināts, ka viņš no gūtajām traumām zaudējis rīcībspēju… Kad kāds no pagasta iedzīvotājiem iecirkņa pilnvarotajam prasīja, kādu sodu vainīgie saņēmuši, atbilde bija izvairīga: "Vecītis jau nav uzrakstījis iesniegumu…" Pagaidiet, kādu iesniegumu?! Ja ir skaidri konstatētas krimināla rakstura traumas!? Tad jau, ja būtu pēc pilnvarotā tiesas un taisnības, arī slepkavību nevajadzētu izmeklēt…
Protams, vecītim palīdzēt atgūt veselību vairs neviens nevarēs, taču no vainīgajiem taču turpmāk varētu piedzīt uzturlīdzekļus un ārstēšanās izdevumus. Bet sabiedrībai kopumā svarīgi būtu, lai gadījums nepaliktu neizmeklēts un vainīgie nepaliktu nesodīti, citādi nākamajā reizē jau varam sagaidīt smagākus noziegumus, kuru sekas kropļos dzīvi gan pašiem pāridarītājiem, gan viņu upuriem. Un mūsu pilsoņu patiesi naivais izbrīns: "Ak, kādas šausmas!" atskanēs ne reizi vien, it kā ar to pietiktu, lai piesegtu pašu vienaldzību.
krāsaina tenka:)