Viena valsts un mēs – tik dažādi

Laikā, kad Ukrainas notikumi ienākuši katrā mājā un kad to dēļ atkal dienas gaismā izcēlies (vai izcelts), tā sauktais krievu jautājums Latvijā, nākas arī sevī meklēt viedokli. Mīļuprāt, tāpat kā, domāju, lielākā daļa cilvēku to neizdarītu, jo pat izšķiršanās starp vienu vai otru maizes klaipu veikalā reizēm šķiet politiski jūtīgs jautājums – viens ir vietējais ražotājs, bet cits, lūk, ražo ekoloģisko maizi…

Jā, mēs esam tik ļoti dažādi gan izteikumos, gan uzskatos… Redz, izbijušais politiķis Jānis Jurkāns, piemēram, nupat kā medijos izpaudies sakot: lūk, sliktie amerikāņi un rietumi tā satracinājuši nabaga Krieviju (apzīmētāji mani), ka tā reaģējusi tā… kā reaģējusi. Savukārt komponistu un ekspolitiķi Imantu Kalniņu ar aicinājumu raudzīties Krievijas kā Latvijas nākotnes virzienā – labāk tālāk necitēšu…

Jau teicu, esam ļoti dažādi. Dažiem laimējies piedzīvot pirmo brīvvalsti, citi raženos darba gadus nodzīvojuši padomju Latvijā, un ir arī tādi, kam kā viens, tā otrs laiks ir jau gana sena vēsture. Ir mums daudz ļaužu, kas lielu dzīves daļu nodzīvojuši citā valstī, pat citā pasaules malā… Pati – kā daudzi no Tukuma 2. vidusskolas – esmu mācījusies divu plūsmu skolā, kur krievu valodai kādu brīdi bija atvēlēts uz pusi vairāk stundu nekā latviešu. Protams, lielais stundu skaits nevienu par krievu nepārtaisīja; prasīgā skolotāja, liekot mācīties dzeju, cītīgi trenēja mūsu smadzeņu sūnas un ar dažādiem stāstiem padarīja pasauli daudz plašāku par “latviešu un krievu gaiteņiem”. Toreiz nevienam – ne latvietim, ne krievam – neprasīja, kā viņš jūtas, jo visi jutās, pareizāk sakot, visiem bija jājūtas vienādi un par to (skaļi) nerunāja.

Par to, kā cilvēki jūtas, domāju svētdien, kad pie Melnezera daudzi latvieši un krievi, iespējams, vēl citu tautību cilvēki pulcējās uz Masļeņicu. Nekādas politikas, tikai brīva svētdiena un priecīgi svētki ģimenēm. Bet jau pēc stundas Lazdu bibliotēkā klausījos trimdas latvietes Mārītes Plūmes stāstu par to, ka garajos Amerikā pavadītajos gados viņa, līdzīgi kā daudzi latvieši, savu vietu atradusi vien latviešu kopienā, kur varējusi nodoties radošam darbam, kur bijuši draugi – arī līdzīgu dzīves pieredzi un domām… Jā, mēs esam tik dažādi.

Un tas taču ir labi – tikai daudzveidībā pasaule var uzplaukt visā tās krāšņumā, dāvājot mums katram aizvien jaunu un jaunu atklājumu, iespaidu un arī iespēju.