Pēdējā laikā sabiedrībā aizvien biežāk notikt satrauktas diskusijas ne vien par starptautiskās situācijas saasināšanos, imigrācijas un demogrāfijas jautājumiem, bet arī par izglītību. Izskanējuši nozares profesionāļu viedokļi par aizvien zemāko bērnu un jauniešu lasītprasmi jeb tā saucamo funkcionālo analfabētismu – prasmi izlasīt tekstu, nespējot aptvert tā saturu. Daži situāciju raksturojuši visai skarbi, norādot, ka visai drīz sasniegsim līmeni, kad vairs nespēsim kritiski analizēt informāciju. Šāda sabiedrība ne vien kļūst nepievilcīga investoriem, bet arī pieaug tā saucamās “smadzeņu skalošanas” riski, kas var izpausties gan kā iedzīvotāju “zombēšana” reklāmas nolūkos, gan apzināta pilsoņu valstiskās lojalitātes graušana (kas, diemžēl, jau notiek). Lūk, cik patiesībā nozīmīga izrādās lasītprasmes kā domāšanas instrumenta trenēšana!
Uz šī fona diskusiju ugunskuram “eļļu pielēja” nesen izskanējušais paziņojums par Vieglās valodas aģentūras ieceri brāļu Kaudzīšu romānu «Mērnieku laiki» adaptēt tā saucamajā “vieglajā valodā”, uz ko daļa intelektuāļu ir reaģējusi ar asu kritiku, uzskatot šādu rīcību par literatūras klasikas darbu “vulgarizāciju” un pielāgošanos aizvien zemākajam izpratnes līmenim. Vai tā ir? Aptaujāju vairākus lasītājus, literātus un pat mākslīgā intelekta asistentu (!), kurš, starp citu, izrādījās ļoti atsaucīgs un zinošs sarunu biedrs…
Vieglās valodas kritiķi uzskata, ka klasikas oriģinālu adaptēšana var negatīvi ietekmēt literāra darba būtību un jēgu. “Mūsdienu jaunatne nešķiet ne dumja, ne aprobežota, lai nespētu izlasīt un saprast literatūras klasiķu sacerējumus,” uzskata kāda dzejniece. “Ja jau viņi un pat mēs, vecākās paaudzes cilvēki, spējam apgūt arvien jaunākas tehnoloģijas, gan jau tiks galā arī ar «Mērnieku laikiem». Visu novienkāršot un noplicināt, protams, var, bet vai vajag? Pazudīs visa tā laika valodas garša un tēlainība.”
Kāda latviešu valodas skolotāja ir diezgan kategoriska: “Mūsu “kultūrprocesa diktētāji” jau ir izcēlušies ar pieminekļu zāģēšanu uz pusēm, avīžu tekstu lietošanu daiļliteratūras vietā skolu eksāmenos un citām aktivitātēm. Es nemaz nebrīnos, ka nu ir radusies “gaišā ideja” pārtaisīt klasikas darbus autora nerakstītā valodā. (..) pāris dienu strādājot skolā, redzu līdz kādai katastrofai ir nonākusi lasīt un rakstīt spēja, un šis stāvoklis jau pats par sevi izslēdz prasmes interesēties par daiļliteratūras valodu, tās bagātību un daudzveidību… Ja daļa jaunās paaudzes ir tik nespējīgi lasīt romānu tādu, kā uzrakstījis autors, lai skatās pēc klasikas darbiem uzņemtās daudzās filmas, – tāpēc sarežģīta valoda nav jāpārtaisa vienkāršā, jo šāds pasākums ir pilnīgā pretrunā ar valodas dabu un radošo procesu.”
Daži respondenti ir pielaidīgāki, norādot, ka teksti “vieglajā valodā” ir domāti cilvēkiem, kas, no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ nespēj uztvert “parasto” tekstu pilnībā. Šādus izdevumus var izmantot arī iesācēji latviešu valodas apguvē. “Protestēt pret atsevišķu literāro darbu apstrādi atsevišķu sabiedrības daļu vajadzībām ir tas pats, kas protestēt pret audiogrāmatu ierunāšanu vai dzejas izdošanu Braila rakstā neredzīgo vajadzībām,” tā uzskata kāds rakstnieks.
Kāda viņa kolēģe, kam skolā nācās padziļināti apgūt angļu valodu, atceras, ka šīs adaptētās grāmatiņas ar viegli lasāmiem tekstiem kalpojušas kā lieliska alternatīva, lai ātri iepazītos ar nepieciešamo literatūras klāstu. “Labāk lai slinkie un aizņemtie mūsdienu jaunieši izlasa adaptētus „Mērnieku laikus” nekā neizlasa vispār neko un nezina, kas tie tādi ir,” saka literāte, ironiski piebilstot, ka vispirms vieglajā valodā būtu lietderīgi pārveidot labu tiesu tehniskās literatūras, kā arī politiķu sacerētos šedevrus, kas nereti mēdzot būt tik sarežģīti, ka diez vai tos saprot paši autori.
Savukārt, mākslīgais intelekts, vērtējot šo problēmu, sniedz atziņu, ka sarežģītā valodā uzrakstīto klasikas darbu adaptācija “vieglajā valodā” varētu kalpot kā instruments lasītāju intereses un lasītprasmes veicināšanai. “Vieglajā valodā pielāgoti darbi var būt kā tilts, kas motivē cilvēkus lasīt vairāk un pakāpeniski apgūt sarežģītākus tekstus. Tā nav piekāpšanās vai literatūra vulgarizācija, bet gan iesaistīšana. Lielākais izaicinājums ir nodrošināt, ka adaptācijas tiek veiktas ar cieņu pret oriģinālo darbu. Tas nenozīmē autora domu “vienkāršošanu”, bet gan tās pielāgošanu tā, lai tā kļūtu saprotama plašākai auditorijai,” uzskata mākslīgais intelekts, piebilstot, ka “šāda pieeja padarītu klasisko literatūru pieejamāku dažādām sabiedrības grupām, piemēram, bērniem, cilvēkiem ar mācīšanās grūtībām, iebraucējiem vai tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā”.
Patiesība kā vienmēr, visticamāk balansē pa vidu starp diametrāli pretējiem viedokļiem. Daļēji piekrītot gan “vienkāršās valodas” kritiķiem un viņu trauksmes zvaniem par funkcionālā analfabētisma paplašināšanos, gan atbalstītāju argumentācijai par iekļaujošo faktoru, tomēr māc bažas, vai pēc pārdesmit gadiem mūsu vispārīgā izglītības sistēma nebūs pieņēmusi “vieglo valodu” kā mācību vielas pamatu, kamēr oriģināldarbus lasīs tikai “gudrīši”. Nudien negribētos līdz šādai situācijai nonākt, jo tas mūsu nācijas konkurētspējai starptautiskajā darba tirgū neko labu nesola.
