Ja vaicā, kā būt un palikt veselam, ir dažas universālas lietas, ko jums ieteiks jebkurš medicīnas speciālists. Pirmkārt, tā ir atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem – smēķēšanas, pārmērīgas iedzeršanas, nekontrolētas un neizvēlīgas ēšanas, mazkustīguma, stresa, tā vietā izvēloties alternatīvu – visās jomās pēc iespējas sabalansētāku dzīvesveidu. Otrkārt, kas ne mazāk svarīgi, jebkuru sūdzību gadījumā, kaut arī tās varbūt iesākumā šķiet tik tāds sīkums, tomēr doties pie ārsta. Jo, piemēram, dermatologiem noteikti ir kaudzēm stāstu, kā nelielā, nedaudz niezošā ādas pleķītī skatījušies ”tieši acīs” kādai no agresīvām ādas vēža formām. Arī neirologiem gan jau atradīsies pa stāstiņam, kā ignorētas galvas sāpes jaunus cilvēkus padarījušas par invalīdiem. Īsāk sakot, teju jebkurš pieredzējis speciālists varētu minēt piemērus, kas vēl un vēlreiz apliecina, cik nozīmīgi ir neignorēt savas sajūtas. Publiskajā retorikā to vienmēr uzsvēruši arī veselības nozares galvgalī strādājošie, un tas pašsaprotami, jo, ja naudiņas veselības nozarē tā paknapāk, labāk taču lai pilsoņi līdz tādai nopietnai slimošanai, kas ir dārga padarīšana, nemaz nenonāk!
Tomēr jaunie likuma grozījumi, kas paredz, ka ar šo gadu iedzīvotājiem tiek “apcirptas” iespējas tikt pie valsts apmaksātiem izmeklējumiem, šķiet, ir galējā pretrunā ar allaž daudzināto “agrīnās diagnostikas” nozīmīgumu. Vai tiešām pacientu piespiedu dzīšana pie speciālistiem, kuriem ir līgums ar valsti (grozījumi paredz, ka vairākos gadījumos ģimenes ārsts vairs nevarēs izrakstīt nosūtījumus), neveidos vēl garākas jau tā iespaidīgās rindas? Uz kā rēķina tad īsti plānots ietaupījums? Uz to pacientu rēķina, kuri, nevēloties pamest šīs zemes gaitas, pirms vēl vispār uzstādīta diagnoze, izvēlēsies veikt veselības pārbaudes par savu naudu? Un, jā, ģimenes ārsti ar’ taču vairs nevarēs ļaunprātīgi šķiesties ar valsts naudu, “nepamatoti” sūtot pacientu ar visiem viņa šķidrumiem uz laboratorijām pārbaudīties (aptuveni tādu ainiņu, aizstāvot minētos likuma grozījumus, pērnā gada rudenī uzbūra veselības ministrs Guntis Belēvičs)!
Lai vai kā, ļoti iespējams, universālajiem ieteikumiem Latvijas situācijā ir vajadzīga piebilde… Proti, lai mūsu veselība ir atkarīga no dzīvesveida, ārsta apmeklējumiem un, zvaigžņu, tpfu! nē, likuma normu mainīgajiem stāvokļiem…
Valsts likumi arī ir pieskaitāmi pie “nepārvaramas varas”
Bulciņu apkarotājam nav bijusi situācija, kad, drebot par savu dzīvību, pusgadu jāgaida rindā uz izšķirošo izmeklējumu, jo nav līdzekļu maksas pakalpojumam. Vecumvecā patiesība – paēdušais izsalkušo nesapratīs.