Sarunās jokojoties, mēdzu sacīt, ka patlaban uz laukiem ir “bīstami” braukt: uz rudens avenēm tieku aicināta ik atvasaru, un šogad – jo īpaši. Esmu “pieteikusies” arī uz pīlādžiem komplektā ar rudens āboliem. Un kad tu, cilvēks, domā, ka tūlīt beigsi lasīt dārza ogas, saimniece žēli ierunājas, ka vasaras āboli krīt zemē un pūst, un bumbierus izēd lapsenes, un gurķi pāraug tik strauji, ka nepaspēj visus salikt burkās, un arī burciņu tūlīt, tūlīt pietrūks… Beidzot, kad mašīnas bagāžnieks jau sakārtots pilns, izrādās, ka dāsnā devēja jau iepriekš nogriezusi kabacīšus, sagatavojusi katram pa ķirbim un kāpostgalvai, sarāvusi burkānus – gan jau, ka mums gribēšoties arī ziemas salātus sataisīt. Ziema bez tiem virtuvē nemaz esot iedomājama! Sak’, tā būtu nejēdzība – ļaut sapūt visam, kas šoruden raženi audzis, un vēlāk visu to pašu, svešās zemēs audzētu, pirkt lielveikalā. Parasti visi klausītāji draudzīgi piebalsoja, ka viņiem, lūk, ejot tieši tāpat. Un nemaz neesot obligāti pie lauku radiem braukt: draugi, kolēģi, kaimiņi cits citu šoruden “aplaimo” ar bagātīgo dārzu ražu. Un arī mežos šoruden viss labi padevies – čaklākajiem tiek gan mellenes, gan brūklenes, gan gailenes un baravikas.
Šodien, pošoties redakcijas slejas rakstīšanai, pēkšņi sastapos ar visai nopietnu, pārdomu (un – arī darbības) vērtu attieksmi pret rudens ražu. Visi, ar ko runāju, bija vienisprātis: šis necerētais dāsnums ir jāizmanto! To, ko daba mums sniedz, nedrīkstam aizlaist postā! Mēs, kas varam gan dārzā palocīties, – kam pietiek spēka, laika, zemes un enerģijas – varam padomāt par tiem, kam visa tā pietrūkst: dzīvojot daudzstāvenē, dārziņa nav, tāpēc zemes vien tik, cik pāris puķpodos un kastītē uz balkona; kam gadu nasta pati par sevi jau ir smags slogs, nemaz nerunājot par kartupeļu un ābolu groziem; kam līkņāšana pie plīts daudzu stundu garumā ir vien spēka gadu atmiņas; kam nepietiek naudiņas ne ogām, ne cukuram, jo kuplā ģimene jau tā pietiekami daudz ko nevar atļauties… Jā, mēs taču varam padomāt par šiem cilvēkiem! Par ievārījumiem, kompotiem un marinējumiem, droši vien, priecāsies Sarkanā Krusta ēdnīca, kurā pusdienlaikos iegriežas daudzi jo daudzi tukumnieki. Ik rudeni par namamāšu un čaklo saimnieču ziedojumiem priecājas Tukuma evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze, it īpaši Rudens svētkos, uz kuriem ieradušies vecie un vientuļie cilvēki tiek dāsni apdāvināti ar šiem ziedojumiem. Rudens veltes varam piedāvāt arī baznīcas labdarības zupas virtuvei…
Dabu un Dievs visu, ko spēj, sniedz visiem. Cilvēks ir tas, kurš sadala – pa saujiņai, pa riekšavai, pa maišelim, pa burciņai…