Kā daždien šajos pātaros būs maz no skaistā – nedēļas nogale, kā reiz, ir tas laiks, kad televīzijā vismaz ziņas palūkot, ciemos aizdoties vai kazi, māju piekārtot. Paguvu visu – ar dažu nedēļu kavēšanos atnesu mājās kārkla stibu – ja nederēs Adventes vainagam, varēs bērnu iepērt. Slīpmašīnu, kas mēnesi bija gulējusi vienā istabas kaktā, beidzot ieliku tās iepakojuma kastē, kas mēnesi bija čurnējusi otrā istabas kaktā. Iemetu skapī kaut kam pa virsu (nepaskatījos) – ja kādam tas izklausās pēc slinkuma, nē – tas ir ziemas miers. Vai vismaz tuvošanās ziemas mieram un, protams, televizoram.
Man tīk pieaugušo pasakas, kur Sprīdītis paaudzies, seja puisim kļuvusi kantaina, bet uz pleca viņš stiepj ne vairs lāpstu, bet granātmetēju; tam pa vidu lērums briesmu, līķu un Sprīdīša pārgribējušos daiļavu. Eh, dzīve tik skaista! Ja vēl sieva pie deguna piestumj brokastis, pusdienas, vakariņas un saldo – labi daudz saldā… Bet, protams, laime nekad nav pilnīga. Nez kāpēc ģimene ķiķina par manu aizrautību dialogā ar televizoru – par visu man viedoklis, visu komentēju, i vēl ziņu diktorei izvirzu jautājumus, atbildi negaidot. Apmēram, kā tas blondais vīrs no NašeRaše (vēl viena televīzijas raidījuma); vai kā Bukins seniors, vai visi reklāmas preču apsēstie reklāmās. Nu, bet pie malas nievas – es, gultā gulēdams, pidi-rallā, pidi-rallā iegūstu… (gribējāt zināt ko?) plašāku skatu uz dzīvi. Ja sieva neredz neko citu kā pannu izlietnē (un visas sievietes, kam virtuve mājā nav neapdzīvota telpa), tad es…
Piemēram, zinu, ka Kopenhāgenā lielvalstis spriedīs, kā samazināt globālo sasilšanu. Es redzēju, kādi cūkas ir Saeimas deputāti, kas sev aldziņas nogriezuši vismazāk, atraduši veidus, kā izvairīties no dienesta auto nodokļa un, un… Līdz ar to no divvientulības ar tālrādi es iegūstu nesalīdzināmi vairāk, nekā no – piedodiet reālās dzīves, kur, izņemot darbu, neko daudz vairāk neredzi… Sieva piespieda aizdoties ciemos un tur nu saklausījos sieviešu pļāpas par Ziemassvētkiem, par to, cik vienaldzīgi kļuvuši mediķi, cilvēki vispār… Sīkumi salīdzinot ar Plašo apvārsni jeb Televizoru…
Un šitam tekstam apakšā – reklāma: ”Finansē Eiropas savienība un Zemkopības ministrija.” Zīmīgi…
Bet – ko šodien televīzijā uzzināju es?
Redzēju sižetiņu par topošo teātra izrādi «Latvija for sale». Itālietis (!) taisa izrādi par izpārdoto Latviju, ko ik dienas ar rīta rosmes regularitāti žmiedz Eiropas savienība un citi varenie. Vēl mums pārmet, ka Latvijā nav kārtīgi sliedes no vagoniem nodalītas, tādēļ Eiropa varēs mūs drusku pa tiesām pavazāt vai vismaz tauko pirkstu gar degunu pavicināt… A Vatikānu apsūdz naudas atmazgāšanā vai tamlīdzīgā naudas noziegumā. Toties venecuēliešu seriālos – viss pa vecam: mīl, nīst, draudzējas, daudz runā. Cilvēcīgi.
Reālajā dzīvē? Strādāju. Gatavoju vakariņas. Runājos ar mājiniekiem. Sarakstījos ar draudzenēm. Vēlēju labu. Domāju labu. Darīju labu. Tā ir labāk.