Lasot presi, sociālajos tīklos pausto, medijos runāto, dažkārt pārņem sajūta, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienkārši neko radošu, nedz arī lietišķu nedara, kā vien meklē problēmas, lai attaisnotu savu darbošanos, aktivitātes un arī par šo rosību saņemtu atalgojumu…
Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka Rīgā jau sen vajadzēja novākt monstru, pie kura savulaik pulcējās Latvijas valstij naidīgi spēki. Arī tos okupācijas laika pieminekļus naidīgas valsts armijai, kur nav apbedīti kritušie karavīri. Bet ieslīgt milzīgās, garās, kaismīgās diskusijās par Andreja Upīša, Annas Sakses, Sudraba Edžus pieminekļiem viņu dzimtajās pusēs… Cik tas aizņem laika un līdzekļu, lai to izdarītu nekavējoties, tā sakot, ”uz sitienu”! Tā vien šķiet, ka Publiskās atmiņas centra darbiniekiem vienkārši nu ir radusies iespēja pierādīt sava darba neaizstājamību un nepieciešamību, un nu to dara par visiem 100% un vēl vairāk. Tiesa gan, vēl risināms kāds patiešām sarežģīts jautājums, bet par to tiek runāts visai maz… Proti, Rīgā, Meža kapos, skatu uz Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli aizsedz tēlnieka Aivara Gulbja veidotais piemineklis Vilim Lācim. Stāvot šīs alejas galā, nepamet sajūtas, kādas tās bija 70. gados, kad jauniešiem par svecītes iedegšanu pie J. Čakstes vai Z. A . Meirovica pieminekļa liedza iespēju mācīties augstskolā un piemēroja vēl citas represijas. Neņemos spriest par A. Gulbja veidotā pieminekļa mākslinieciskajām vērtībām, neapšaubāmi, tādas droši vien ir, bet šajā vietā piemineklis nu nekādi neiederas. Tāpat kā alejā ierādītās kapa vietas okupācijas laika svarīgajiem cilvēkiem, no kurām daudzas šobrīd netiek koptas. Domāju, ka sakārtot šīs lietas būtu daudz lietderīgāk un nozīmīgāk, nekā uztraukties par to, ka attālajā Lejasciemā atrodas piemineklis Annai Saksei. Kā nekā Rīgas Meža kapi ir vieta, kas glabā daudzu Latvijas dižgaru piemiņu, kuru atdusas vietas apmeklē gan ārvalstu, gan pašmāju viesi, un tas, kā izskatās mūsu pirmā Prezidenta atdusas vieta, ir nācijas goda jautājums.
Un, manuprāt, šis stāsts par pieminekļiem nav vienīgais. Līdzīga situācija ir arī ar diskusiju par to, cikos skolā jāsākas mācībām. Kādus gan tikai nenākas lasīt pamatojumus, lai mācības sāktos nevis astoņos, bet… – vēlāk! Sākot jau ar parasto stāstu par cīruļiem un pūcēm un beidzot ar to, ka, ja mācības sākas 8.00, eksaktos priekšmetus skolēns neuztver, jo, lūk, neesot vēl pamodies… Ka miegs ir gluži vai brīnumlīdzeklis, kas palīdzētu risināt pusaudžu problēmas un tamlīdzīgi. Šajās ”milzīgajās problēmās” iesaistījies gan Tiesībsargs, gan Izglītības ministrijas ierēdņi. Nudien, tā vien izskatās, ka daļai valsts apmaksātu darbinieku ir ļoti svarīgi pierādīt, ka viņi tomēr strādā…
Kamēr bērns apmeklē bērnudārzu, viņš var pamosties, lai bērnudārzā būtu 8.00, bet, tiklīdz viņš ir pirmklasnieks, tā ierašanās skolā tiek uzskatīta par milzīgu problēmu?… Lai kā arī nebūtu, lielākai daļai bērnu vecāku darbs sākas 8.00, un ir ļoti labi, ja pirms tam viņi pagūst aizvest savus bērnus uz skolu un būt droši, ka bērns ir skolā. Grūtāk ir ar atgriešanos mājās, sevišķi pirmajās klasītēs, jo ne visiem ir vecmāmiņas, ne visi var algot auklītes, kas atved bērnu mājās. Tāpēc ir labi, ja skolā ir pagarinātās dienas grupa, ja tieši skolā tiek piedāvātas dažādas interešu izglītības iespējas, sevišķi mazajās klasītēs, jo jārēķinās gan ar papildu izdevumiem, apmeklējot nodarbības, gan arī ar iespēju bērnu izvadāt uz tām. Un, ja no rīta agri jāceļas, tad jāapzinās arī, kādam ģimenē būt dienas režīmam, cikos jādodas gulēt, un tas atkarīgs tikai no pašas ģimenes. Un tad vēl jautājums, kāpēc netiek diskutēts par lauku skolām, kuras nepārtraukti apvieno un kuru skolēniem tādējādi ceļš uz skolu iznāk garāks. Kāds ir šo skolēnu miegs un labsajūtua? Tiesa gan, Tiesībsargs ir veicis aptauju, cik ilgi bērni pavada ceļā uz skolu. Aplūkojot atbildes, redzams, ka runa ir par autobusā vai citā transporta līdzeklī pavadīto laiku, bet ne par to laiku, kas nepieciešams, līdz skolēns nonāk līdz attiecīgā transporta līdzekļa pieturai, jo laukos katrā sētā skolēnu autobuss neiebrauc. Tādējadi mācību laika noteikšana ar likumu nevis 8.00, bet 9.00 patiesās problēmas neatrisinās…
