Tie ir svētki tiem, kas savā darba mūžā jau saņēmuši un vēl saņems daudzus paldies, daudzus apsveikumus un ziedus un kas nemitīgi dzird arī aicinājumus – būt zinošiem, radošiem, tālredzīgiem, saprotošiem… Un tas viss, fonā skanot nemitīgām diskusijām par atalgojumu, par to, cik daudz stundu varēs vai nevarēs strādāt un – pēc kādas programmas tas būs jādara, un galu galā – kā to visu, ko bērnam māca un iemāca, vēl novērtēt…
Bet ne tikai tā visa dēļ skolotājam, šķiet, ir pati grūtākā profesija… Tas arī tādēļ, ka ar katru mazo bērnu, kas ienāk skolā, saistās tik daudz cerību – vecākiem, vecvecākiem, galu galā – uz šo bērnu cer pagasts, novads, valsts… Viņa būšana šajā pasaulē – izglītotība, atalgojums – reiz taču radīs savu ieguldījumu iekšzemes kopproduktā; viņa nākotnes ienākumi jau ir ierēķināti turpmāko desmitgažu Latvijas budžetos, un, iespējams, jau pat iztērēti… Vai, skatoties uz mazo jauno cilvēku 1. klasē, par to domā skolotājs?! Diez vai, taču arī viņš ar katru savu jauno klasi saista noteiktas cerības – ka izdosies sastrādāties, sadzirdēt vienam otru, ka nebūs skaļu blēņu vai dramatisku notikumu pavērsienu… Zināmā mērā šīs cerības ļoti līdzinās tām, kas mājo vecākos – ka skolotājs klasē redzēs un sadarbosies ar ikkatru, nevis tikai to, kas skaļāks, vai kam “izsišanā varošāki” vecāki. Ka skolotājs palīdzēs bērnam mācīties tik labi, lai viņš nākotnē varētu kļūt par to, ko sirds vēlas. Vecāki cer, ka tieši skolotājs saredzēs bērnā tos talantus, par ko līdz šim varbūt neviens nav pat iedomājies…
Protams, ka dzīve pierāda – daudzas lietas ir un arī turpmāk būs atkarīgas no paša jaunā cilvēka, no tā, kādu bagāžu viņš saņēmis un joprojām saņem ģimenē. Taču vecāki arvien vēl klusībā cer, ka visu atrisinās Viņš – Visu Varošais Skolotājs…
Uzrakstot šo visu, sapratu, ka arī šis vēstījums, kas ietērpts vēlējuma un cerību formā, tomēr satur zināmas prasības skolotājam. Tikai tās izteiktas maigākā toņkārtā, nekā to vai ikdienas paģēr apkārtējie. Bet – skolotājs jau nespēj un arī nevar visu… Un vai vajag? Dzīve pierāda, ka zināšanas, kas mums katram jāiegūst skolā, rada stabilas, klasiskas vērtības, bet tas, kādā formā tās ietērptas, ne vienmēr ir tik svarīgi. Kaut vai tā pati vērtēšana, ar ko tagad aizņemti skolotāju prāti un arī, kā šķiet, pārāk daudz laika… Pārrakstīt kontroldarbu nedrīkst, jo tas nav godīgi?! Bet ja eksperti otrreiz pārvērtē centralizētā eksāmena darbu un ieliek citu vērtējumu? Atzīmes par labi paveiktu darbu atsevišķi kādām skolēnam likt nedrīkst, bez īpaši izstrādātiem n-tajiem kritērijiem pat dzejoli no galvas nedrīkst aicināt noskaitīt, bet vai tad dzīvē kur būs tāda vieta, kur netiks izcelta īpašā varēšana, īpašas spējas un ieguldītais darbs?.. Gan jau nākotnes darba vietā satiksies gan tie, kuru zināšanas eksāmenos vērtētas pēc piecu ballu sistēmas, gan tie, kas iekļauti 10 ballēs, kā ar tie, kas pielīdzināti kritēriju un procentu rāmjos. Vai tam visam ir kāda ietekmē uz panākumiem darbā?! Visdrīzāk jau nē, un tas liek aizdomāties, ka, pārvēršot skolu par eksperimentālu inkubatoru bez jēdzīga pamata, tas ir vējā izsviests laiks un nauda. Un skolotājs tā vietā, lai radoši izliktu sevi visu mācību stundā, plēš matus, lai laikā izpildītu visas tās diemžēl gan lielākoties tikai papīru kalnos balstītās jaunās ”inovācijas”, kas it kā ”palīdzēs iesviest jauno saturu, jauno vērtēšanu, jauno” atkal kaut ko…
Tāpēc vēlreiz jāsecina, ka būt skolotājam, labam skolotājam ir ļoti grūti. Taču visi, kas godīgi sevi atdod šim darbam, ir pelnījuši vislielāko PATEICĪBU. Tādu PATEICĪBU, ko absolventi saviem skolotājiem ir gatavi teikt vēl 10, 30 un 50 gadus pēc skolas beigšanas…
