Vēl jāmācās…

Vērojot notikumus pašu pašvaldībā, tāpat valstī un pasaulē, nereti uzmācas tādas, teiksim maigi, filozofiskas pārdomas… Sak, diez kāda gan ir šī brīža attīstība un kādus augļus tā varētu dot? Nu, piemēram, ko mēs visi kopā un katrs atsevišķi varētu sagaidīt no tā, ka nevienlīdzība valstī nevis pamazām mazinās, bet stabili ir lielākā visā Eiropas Savienībā? (Par to liecina tā sauktais Džini koeficients, kam ideālas vienlīdzības gadījumā būtu jātuvojas nullei, bet mums ir stabili 35,4 un kopā ar Bulgāriju pirmā vieta.) Un valstī notiekošais nekādi nepārliecina, ka kaut kas šai ziņā būtu pavērsies uz labu. Ja nu vienīgi Eiropas Komisija piespiedīs… Vai NATO… Vai Pasaules banka?…

Jā, jā, iespējams, izklausās smieklīgi un pat neticami, bet tiešai šīs starptautiskās organizācijas ir vairākkārt norādījušas, ka tā ilgi nevar turpināties – nevienlīdzība vairo nabadzību, tā bremzē kopējo reģiona attīstību un rada aizvien pieaugošu spriedzi. Savukārt tā jau ir tiešs drauds kopējai drošībai…

Bet ko mūsu visu līmeņu politiski valdošie bāleliņi? Nu, citiem – daudz neko, joprojām vairums lēmumu tieši par sevi, par pašu un savējo labumiem… Tā lielie, tie, kas valdībā un Saeimā (arī Ventspilī), spriež par nodokļu izmaiņām… Un šobrīd vairs pat nerunā ne par solidaritāti, ne par iespēju pacelt ar nodokļiem neapliekamo algas minimuma daļu. Nu labi, ja ne uzreiz tās pašas minimālās algas lielumā, tad līdz iztikas minimumam gan… Jā, bet atkal nelaime, no 2014. gada, tā teikt mīļā miera labad, šis iztikas minimums pat oficiāli Latvijā netiek aprēķināts, jo jau 2013. gadā tas bija 213 eiro, bet šī brīža neapliekamais algas minimums ir 75 eiro… Savukārt no minimālās algas pacelšanas lielākie ieguvēji būs visi valsts un pašvaldību sektorā strādājošie, jo viņu algas tiek pieaudzētas, reizinot minimālo algu ar attiecīgu koeficientu…

Īpašais mūsu valsts stāsts varētu būt arī par tās nozadzējiem, par kampējiem, kam nekad nav diezgan. Nu labi, savāca labumus prihvatizācijas procesā, visu izpārdeva; uzsēdās tranzītbiznesam, ostām, nu – lai jau tiek. Taču nav jau gana. Un mēs, tas ir, cilvēki-parastie tik maksājam.

Kā, piemēram, par OIK jeb obligāto elektrības iepirkuma komponenti. Pērn no mums iekasēja un 400 tā sauktās zaļās enerģijas ražotājiem samaksāja 314 miljonus eiro! Tā komponente mūsu rēķinos jau sasniegusi piekto daļu, lielie uzņēmumi, lauksaimnieki bažījas par bankrotiem, bet neko – mēs joprojām maksājam, jo ”uzņēmēji (tie, daži, kopumā 400) jau ir rēķinājušies ar ienākumiem un peļņu 20 gadu garumā”…

Kur risinājums? Līdz tam mums vēl kopīgi jāizaug. Nu, kaut vai, sākot ar to, ka paši shēmās nepiedalāmies, ka paši nezogam un zagļus iemācāmies cietumā, ne amatos un lielmocekļu kārtā likt.