Šosvētdien – Vasarsvētki, baznīcas draudžu iedibināšanas diena, bet par to, ka šī diena tuvojas, pirmām kārtām uzzināju Tukuma tirgū, kur sievas mudināja iepirkt stādus, jo līdz Vasarsvētkiem visam jābūt zemē iekšā. Nedaudz tālāk gan man tika paklusām pačukstēts, ka, kopš stādus tirgo konteineros, tātad – podiņos, stādīt varot, kad vien gribot – augot tāpat.
Veicot izpēti par to, vai tiešām izteikti reliģiskie Vasarsvētki ir arī kāda izteikta lauku darbu robežšķirtne, uzzināju, ka tas iegājies no veciem laikiem – kad viss bijis sastādīts, varējuši šai dienā izrotāt mājas, kūtis un klētis ar bērziem, pīlādžiem un ievām un iet uz baznīcu. Tomēr drīzāk jau vasaras saulgrieži ar Līgo svētkiem esot tā svarīgākā vasaras diena, jo noslēdz stādīšanas un uzsāk briedināšanas laiku.
Gudrajās grāmatās šai dienai par godu ierakstīts, ka Vasarsvētki svinami 50 dienā pēc Lieldienām un tiešām ir vairāk baznīcas, nevis laicīgi svētki. Tomēr gluži bešā – bez latviskajām izdarībām – tie neesot pagājuši. Viens ticējums īpaši varētu būt noderīgs tiem, kas gatavojas savu māju rotāt ar meijām. Izrādās, Vasarsvētkos meijas nedrīkst vilkt gar zemi, jo tad riskē dabūt kašķi. Ticējumi vēl vēsta, ka šajā dienā Dievs izņemot otru aukstuma akmeni no ūdens, un tad lielāka iespējamība, ka ūdens būs noderīgs peldēšanai. Bet ja pērkons ducina pirms Vasarsvētkiem, tad būšot auglīga vasara. Tā kā tas jau ir noticies, varam tik stāvēt vagas galā un vērot, kā viss griezdamies augs.
Bet, ja kādam ļoti svarīgs precību jautājums, tad tieši Vasarsvētkos pirms saullēkta avotā jānomazgā mute, jāiemet tajā sudraba jeb vara nauda, un, pārnākot mājās, jāliekas gulēt. Kas naudu no avota izņems, tas apprecēs. Izmēģiniet, un tad redzēsiet. Tikai ar tām meijām varētu rīkoties uzmanīgi, jo kašķis ne no vienas puses nav patīkama lieta.
Tas, cik nu tam visam var ticēt, ir katra paša ziņā. Lai arī mūsdienīgie laiki pamazām vedinājuši no pagātnes prom, nav nemaz tik slikti palasīties šo to vēsturisku, lai redzētu, kā tad tā dabas un pasaules kārtība ir veidojusies.
