Sākusies vasara – lielais daudzo darbu laiks! Ilgi gaidītais siltums jau licis koši nosarkt zemenēm. Pļavās smaržo siens. Ziemāju lauki gatavojas ziedēšanai. Tūlīt, tūlīt ziedēs arī liepas un kartupeļi. Bezdelīgas čakli baro šīs vasaras pirmo perējumu. Stārķu ligzdās savus tievos kakliņus snaiksta pa divi, pa trīs stārķēni…
Ko darām mēs? Turpinām kopt, laistīt, ravēt un rušināt. Turpinām vākt zāļu tējas. Ar agrīnajiem dārzeņiem un pirmajām ogām uzņemam organismam visai ziemai nepieciešamos vitamīnus. Visos iespējamos veidos baudām atvaļinājumus. Sākam pārcilāt grozus un groziņus, lūkojot, vai pērngada slodze nav pamaitājusi klūgu pinumus, vai pa kādu caurumu ārā nebirs šogad sagaidāmā labā meža ogu raža.
Tā saskaņa, ko Saulgriežu laikā guvām no dabas, nemanot un pamazām vien ienākusi un iesakņojas mūsu dvēselēs. Un jācer, ka uz palikšanu! Mēs aizvien retāk pieminam nejaukus vārdus, runājot par valsts ekonomisko situāciju un tās (ne)pārvaldītājiem. Neskrienam (Pagaidām? Pagaidām!) uz piketiem un mītiņiem. Pat pensionāru sarunās biežāk dzirdami skaistumkopšanas knifiņi, mājas salātiņu receptes un taupības noslēpumi…
Ir vasara, un mēs priecājamies par labo laiku, darāmajiem darbiem, par savu spēku un veselību, kas palīdz tikt galā ar to visu. Vakaros, krēslas stundās, kad atpūtinām kājas un rokas, atpūšas arī mūsu domas. Un tas sen vairs nevienam nav noslēpums, ka, labi atpūtušās, domas kļūst gaišākas! Viss būs labi, mēs sakām sev. Jo zinām taču: nāks brieduma, nāks ražas novākšanas laiks, un – gluži tāpat kā dabā, reiz sāksies jauns cikls arī valsts dzīvē, kas nāks ar jaunu saskaņu patlaban tik ļoti sašķeltās sabiedrības dzīvē. Nāks jauni cilvēki – ar jauniem spēkiem un idejām. Reiz atkal būs cieņā Gudrība, Pienākums, Atbildība un tīra Sirdsapziņa. Bet pagaidām…jāstrādā! Jo nekas no nupat nosauktā taču nerodas no zila gaisa.
