Pavisam nemanot, kā jau tas nereti gadās, man iesākās jauna aizraušanās: sāku fotografēt Tukuma pagalmus. Protams, pilsētas vecajā daļā, kur jūtama vēstures elpa, kur dažs pagalms savā gleznieciskumā neatpaliek no Venēcijā, Romā, Florencē, no Francijas ciematiņos un daudzviet citur pasaulē redzētā. Viens ir bezgala romantisks pavasaros, kad ceriņi sazied, otrs – rudenī, kad veco ēku sienas krāšņi rotā ugunīgas mežvīteņu virtenes. Vēl kāds izceļas ar… pārsteidzošu, oranžā krāsā nokrāsotu verandiņu, cits – ar violetiem vārtiņiem, ar košu puķu dobi, ar garumgaru, trijām kārtīm atstutētu veļas auklu, uz kuras vējā, piedurknes jautri plivinādami, dejo krekli, plīvo palagi, lakatiņi, brunči… Romantika!
Romantika… līdz brīdim, kad to visu gribas iemūžināt kadrā. Jo nu atklājas, ka bildē rēgotos arī žogmalē nomestie visvisādie bunduļi un ķunduļi, un vecās grīdlupatas uz žoga, un salauztais soliņš, un zaļais atkritumu konteiners – pašā centrā (kas komunālajiem apsaimniekotājiem noteikti ir labākā, ērtākā vieta…), veco automašīnu sarūsējušie vraki. Un tad vēl pēkšņi kļūst sajūtams, ka vēsture arī…nelabi ož! Jo kanalizācija, sausās tualetes, izlejamās bedres nereti ir…"tādas, kādas tās ir", arī paši iedzīvotāji reizēm mēdz būt nevīžīgi…
Un tomēr, jau uz gatavajām bildēm skatoties, par veiksmīgajiem kadriem priecājoties, ikreiz gribas skaļi saukt, kaut kur iet un mēģināt kādam pierādīt – arī šī varētu būt mūsu pilsētas bagātība! Arī mēs, tukumnieki, varētu lepoties ar skaistiem pagalmiņiem, kurus apbrīno tūristi, savos darbos iemūžina gleznotāji, kinematogrāfisti, rakstniek. Reizēm nemaz nevajag daudz, lai sagādātu prieku vismaz pašiem sev, piepildot sapni par rāmu pasēdēšanu vakarā uz soliņa līdzās smaržīgam rožu, ceriņu vai jasmīnu krūmam! Un tad varētu būt tā, ka latviešu tautas pasaku Laimīte, kas sestdienu vakaru krēslā apstaigā mājas un pagalmus, čaklākajiem ļaudīm laimi dalīdama, priecātos arī par to mūsu pilsētas daļu, kas nav Brīvības laukums, kur nav “civilizētā" bruģīša, kur neielūkojas daiļdārznieki…
Jā, un vēl: daudz kas no šeit sacītā attiecas arī uz tiem, kas nedzīvo Tukumā! Arī laukos ir sētas, ko godina konkursos, un ir arī tādas, ko ne vien pasaku Laimīte, bet pat kaimiņi cenšas apiet ar līkumu. Patiesībā jau tas viss ir mūsu pašu dzīves, arī mūsu labklājības daļa!
