Visu oktobri ceturtdienu vakaros LTV1 ekrānos interesentiem bija iespēja vērot spēli «Es varu būt premjerministrs». Tās mērķis – meklēt aktīvi domājošus jauniešus, kas jau tuvā nākotnē spētu kļūt par sabiedriskās domas un politiskajiem līderiem. Pēc spēles dalībnieku atbildēm uz āķīgiem žurnālistu jautājumiem par aktualitātēm mūsu valstī un pasaulē uzvarētāju noteica skatītāju balsojums. Šis gods komplektā ar īsta premjerministra vienu mēnešalgu balvā tika tukumniekam, Saeimas deputāta palīgam Edmundam Jurēvicam. Priecīgā ziņa NTZ mājaslapā bija lasāma jau nākošās dienas, 28. oktobra, rītā. Tad arī Edmunds varēja sākt skaitīt labvēļus un nelabvēļus. Pirmie apsveica un priecājās par novadnieka panākumiem, otrie ar pipariem uz mēles cēla gaismā no ēnas puses izvilktas atklāsmes, tostarp radinieku iesaistīšanos balsu vervēšanā. (Diezin vai bez tās iztiek citos konkursos, kur rezultāts atkarīgs no telefonzvanu skaita un internetlietotāju atsaucības?).
”Politikā ejot, ar to jārēķinās,” varētu teikt kāds rūdītāks amata brālis. Piemēram, tāds kā Dzintars Zaķis, kuram pārmet balsu pirkšanu Latgalē 12. Saeimas vēlēšanās. Lai arī īsti ticami neliekas, ka pieredzējis politiķis tik bērnišķīgi naivi būtu rīkojies, valodas ir paklīdušas. Vārdiem ir spēks, aizdomu ēna ir slimīgi uzblīdusi un ar baltu kažoku (tajā gan vīd daži jau iestāvējušies pleķi) no šīs jezgas neizsprukt.
Jurēvicam, atšķirībā no Zaķa, uzvarētāja laurus neviens negrasās atņemt. (Tā taču tikai spēle!) Zaķis, atšķirībā no Jurēvica, interneta komentāriem uzmanību nepievērš (tās tikai manas domas). Bet gan jau pievērsa, kad bija iesācējs. Tāpat kā citi jaunie politiķi, mākslinieki, aktieri, TV sejas, žurnālisti un jebkuras citas profesijas pārstāvji, kas piesaistījuši masu mēdiju un sabiedrības skatu. Cildinājumus lasot, gribas teju spārnos celties. Diemžēl tos aplauž apvainojumi, kas izraisa dusmas un sāpina. Mazliet remdē draugu un kolēģu teiktais ”Neņem galvā!” vai ”Laid gar ausīm!”, bet smaids vienalga veidojas otrādi apgriezies. Tiesa, rūpīgi vētot, skarbajos tekstos var atrast arī pa patiesības graudam. Tos gan der uzknābāt un kā rūgtas zāles norīt personības pilnveidošanas labad. Savukārt darvas lējējiem gribas novēlēt pašiem reiz nonākt aprunājamo statusā. Pirms tam gan viņiem jāsaņem dūša, lai izlīstu no siltās deķapakšas un vismaz savu vārdu un seju atklātu.
Pirmkārt – nekādā politikā šis jauneklis nemaz nav iegājis, jo šiverēšanu pa Saeimas gaiteņiem var uzskatīt tikai par draugu izgādātu sīku piepelnīšanās avotu.
Otrkārt – lielākā daļa komentāros uzrakstītā atbilst patiesībai.
Kādai ‘patiesībai’, ja lielākā daļa uzbraucienu šim jaunēklim bija un ir subjektīvi vai ‘esmu dzirdējis’ līmenī!? Kaut kā konstruktīvu kritiku praktiski nemanīju.
Ja cilvēks jau paspējis pamainīt vairākas partijas, ja nav nopietnas attieksmes pret studijām, ko vēl objektīvāku brexim vajag?
Izskatās ,ka Edmundam priekšā lieli panākumi dzīvē…..ja komentētāji (anonīmie) nevar jau veselu nedēļu apturēt savus runas plūdus 🙂
Kārtīgi letiņi – noēdīs otru bez sāls bez īpaša iemesla. Tā profilaksei..un aiz skaudības. Lai Jums laba apetīte un labi vēders iziet. Neko vairāk par muldēšanu jau liela daļa tāpat nespēj!
ko var ņemties par teātra notikumu?
Redakcijai arī nav par ko rakstīt, kā kultivēt kaut kādu savu atstāstījumu par notikušo. Katram savs viedoklis ir, un to cilveki ir pateikuši.
Lai visiem izdodas, tas ko pelnījuši! 🙂
Arī es samērā labi pazīstu šo puisi. Lai arī mēdzu priecāties par viņa sasniegumiem, diemžēl jāatzīst, ka lielākā daļā kritikas atbilst patiesībai.Jā asi, bet patiesi!
Drīz neviens negribēs, ka par viņu avīzē raksta, jo katrs tiek noriets, nozākāts un negatīvie komentāri ir pilnībā noēduši visu enerģiju!
tik tiešām – tā ir taisnība!!!!!! Briesmīgi – ja neteiktu vairāk ….