Tā stāsta, ka visas nelaimes ceļoties no salīdzināšanas. Tur – kaut kur, zāle allaž kādam zaļāka, alga lielāka, mašīna jaudīgāka, bērni un mājdzīvnieki klausīgāki, diēta veiksmīgāka… un tā bez gala un malas, līdz – kling klang – depresija vieglā formā stāv aiz tavām durvīm! No otras puses, nemaz un nemaz drusciņ nepabāžot degunu virs žoga jeb pilnībā norobežojoties no citu pieredzes, kaut kādā mērā apdalām paši sevi, jo, ļoti iespējams, cenšamies vienu un to pašu riteni izgudrot atkal un atkal no jauna…
Par to kaut kādā mērā vienmēr aizdomājos, kad runa par Latviju un tās piedāvājumu mūsu zemes apceļotājiem. Nevarētu teikt, ka pārlieku bieži pati pilnā apmērā izmantoju vietējo tūrisma infrastruktūru, bet tas, jāsaka godīgi, ir arī aprēķins un pat ne pārlieku smalks. Ja salīdzina, ka viesošanās pašmāju kempingā plus-mīnuss ģimenei izmaksā tikpat, cik viesnīcai ar visu ēdināšanu Grieķijā, ir nu ļoti grūti nosliekties par labu Baltijas jūras mežonīgajam, bet vēsajam skaistumam, ja, mazliet iekrājot aviobiļetei, var malkiem atdzerties sauli jau svešos krastos. Tajā pašā laikā tādiem īsākiem atpūtas mirkļiem, gan jau līdzīgi kā citi, kopā ar ģimeni esam iecienījuši dažādās dabas takas, kas, ja no valsts struktūru puses uzturētas, ir pieejamas par pliku velti. Vienīgā nelaime, ka pēc pāris sezonām un tūristu bariem, takas kļūst arvien nolietotākas, atkārtotiem pārgājieniem – arvien neinteresantākas, jo uzlabojumi mēdz būt minimāli. Un es parasti mazliet brīnos, kā visus šos dabas objektus izdodas iemānīt vēl arī ārzemniekiem, kuriem mūsu zilie kalni, miglainie purvi un īpašās sūnas, ļoti iespējams, nemaz nešķiet tik unikāli. (Lai gan, kas zina, kas zina…). Savukārt privātie “dabas brīnumu“ īpašnieki, man tādas klusas aizdomas, reizēm vienkārši mēģina par samaksu iebarot atbraucējiem iespēju pabūt uz visparastākās zāles pleķa, palūkot uz visparastāko govi vai vistu un darīt to tikai viņiem, šo ”brīnumu” īpašniekiem, ne ceļotājiem ērtos laikos, kas liek kopumā brīnīties par to, ka kaut kas tāds var saukties par ”tūrisma produktu”. Nē, nu, taisnības labad jāsaka, ka šādos gadījumos viss atkarīgs no personības un, ir tādi tūrisma sfērā strādājoši cilvēki, kas par piedzīvojumu var padarīt arī kolektīvu blenšanu uz necilu akmeni, bet tas jau atkal ir cits stāsts…
Ko ar to visu gribēju teikt? Mīlu Latviju un tās dabu, ko, kā liecina dažādu aptauju rezultāti, paši latvieši atzīsts par vienu no vislielākajām mūsu vērtībām, taču tas iepakojums, kādā to visu piedāvājam tūristiem, reizēm ir diezgan apšaubāms. Katrā gadījumā, pat tepat kaimiņos, kā novērots, to prot izdarīt arī veiksmīgāk. Taču tā jau atkal ir tā pati nelaimīgā salīdzināšana…