Diez vai pašlaik spējam par kaut ko citu domāt, kā vien par „Covid 19” un ar to saistītām problēmām. Vācijas kanclere Angele Merkele atzinusi, ka šī ir lielākā krīze kopš otrā pasaules kara. Pēkšņi rimusi ikdienas steiga, nākas pielāgoties jauniem apstākļiem. Un kaut arī tagad daudziem ikdienā nav jāiet uz darbu, jo jāpaliek pie bērniem vai arī jāstrādā no mājas attālināti, rūpju netrūkst: daļa laika jāpavada virtuvē un domāju, ka ne vienam vien nāksies apgūt iemaņas ēdiena gatavošanā, jo daudzmaz labi pelnot un attiecīgi daudz arī strādājot, ēdiena gatavošanai līdz šim vienkārši nebija laika. Tas savukārt atsaucas uz sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, kuri nu palikuši bez darba. Un, protams, arī uz veikalu plauktiem, kuri krietni vien ir patukšojušies. Šaubos vai kāds, piemēram, griķus ir iepircis maisiem, bet atliek vien lielākai ļaužu grupai uzreiz nopirkt dažus kilogramus un plaukts ir tukšs. Tas pats attiecas uz miltiem un citiem produktiem. Savukārt, pasūtot jaunu preci, tirgotājam ir jārēķina, cik tad sūtīt, jo krājumi no veikalu plauktiem ir pārvietoti pie pircējiem un tirgotājam grūti prognozēt, cik vienam vai otram produktam būs pircēju. Pārmaiņas skar gandrīz vai visas jomas, izrādās, ka maizes cepēji nespēj piecept maizi vajadzīgā daudzumā, jo, piemēram, Milzkalnē , lai nopirktu maizi, uz veikalu nācās doties trīs reizes, jo maizes plaukti aizvien bija tukši. Tas pats attiecas arī uz pienu. Pietiek vien šādi sašūpoties pārtikas tirgum, lai mēs tomēr pamanītu lauksaimnieku – maizes audzētāju nozīmīgumu valstī un arī mūsu katra dzīvē.
Televīzijas intervijā Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzskalēja Burmistre teica, ka Latvijā saražo pietiekami daudz pārtikas produktus un nozīmīgu to daļu eksportē. Tāpēc par to, ka pamatproduktu varētu pietrūkt nebūtu jāuztraucas . Arī cenu pieaugumu neprognozē, jo tas, ka degvielas cenas pazeminās, strādā lauksaimnieku labā. Pietiekami arī dārzeņu krājumi. Varētu trūkt agrie pavasara dārzeņi, kurus importē no Itālijas un Spānijas. Tāpēc dārzeņu audzētājus aicina sekot līdz notikumu gaitai un parūpēties tieši par agro dārzeņu audzēšanu, jo faktiski šo nišu arī Latvijā taču varam aizpildīt paši.
Sociālie tīkli vēsta, ka mūziķi un mākslinieki pievēršas radošam darbam mājās. Gribētu teikt, ka zināma mērā arī sēšanas, audzēšanas un stādīšanas darbi ir radoši, jo katrs pavasaris ar saviem laika apstākļiem ir citāds un jāprot izdomāt, kā šajos apstākļos nodrošināt augam visu nepieciešamo, lai tas augtu un zaļotu. Tāpēc pašlaik, kamēr mājās ir par šauru un reizēm šķiet, ka nav ko darīt, varbūt ir vērts novērtēt pagalmā zālienu un atrast piemērotāko vietu, kur ierīkot sakņu dārziņu, jo pašlaik var sēt redīsus, salātus, iestādīt sīpolus lokiem. Tādējādi pēc agrajiem dārzeņiem uz veikalu nebūs jāiet. Var arī uzcelt plēves siltumnīcu tomātiem, ierīkot pašiem savu gurķu dobi. Darot to Kopā ar bērniem, kuri pašlaik dienas pavada mājās, tas būtu gan izzinošs process jaunākajai paaudzei un zināma veida meditācija pašiem. Pagājis taču labs laiciņš kopš neesam pievērsušies pašaudzētu dārzeņu ieguvei. Dažs varbūt tikai atceras, kā to darīja vecmāmiņa vai kā to darījuši vecāki. Turklāt produkts būs svaigs, pašu audzēts, kam aizvien lielāku vērību piegriezām jau tad, kad vēl nemaz nebija krīze. Lai izdodas!
Labs, kvalitatīvs raksts tikai žurnālistei nav izpratnes par ekonomikas likumiem. Ikvienam patērētājam ienākumu un izdevumu sadaļa ir kā smilšpulksteņa mehānisms. Pašreiz mēs runājam par ekonomikas inerci, jo ir pagājusi tikai nepilna nedēļa. Cilvēki tērē vēl pirms izsludinātās ārkārtas situācijas iepelnīto.
Protams, zemnieks un lauksaimnieks ir drošākā situācijā par citās nozarēs strādājošiem.
Protams, reālistam taisnība,bet tieši tāpēc katrs, kuram ir zeme, vēl var uzrakt, iesēt, izaudzēt. Cerēsim, ka slimību pieveiksim un izaudzētais noderēs.
Labs piemērs kā cīnīties pret gripu ir audzēt mūsu senču ķiplokus ,tie ļoti stipri un noēd slimību,tā pieredze no bērnības un manas agronomu profesijas jo beidzot veikalos redzu Latvijā audzētus ķiplokus,bet šķirne nav Latvijas.
Kādreiz latvietis zināja, ka tas, kuram ir kaut neliels zemes pleķītis, badā nenomirs!!! Tagad laukos ir tik daudz “badā mirstošu” palīdzības lūdzēju kā nekad agrāk!!! Tas, kurš grib sevi un ģimeni nodrošināt, to arī darīs, bet “lūdzēji” gaudos un valsts viņus baros, atņemot tiem, kas klusē!!!
Ome, tur jau tā nelaime, ka laukos tiem, kas tur reāli dzīvo, nav zemes. No 200 m² gan izdzīvot nevarēs, pat vienai kazai, lai to uzturētu visu gadu, vajag vismaz 500 m². Govij – 2 ha. Tā kā, nerunā to, ko nezini.
Nu, un kurš tad lika visu mantoto zemi līdz slieksnim notirgot par grašiem visādiem sproģiem, hansiem, svensoniem un pārējiem miglumērkaķiem?
Skarbi, bet patiesi teikts.