Valodu masļeņņica aizvadīta – kas tālāk?

Tās labākās atmiņas no 18. februāra – beidzot uzkāpu uz slēpēm. Ne pirksti lāgā locījās, ne ādas siksnas simtgadīgajiem stiprinājumiem, bet nu – galu galā izrādījos ne par dumju un ne par tizlu klusajā cīkstiņā ar diviem dēļa gabaliem, un… Sajūta bija laba!.. Un tā joprojām ir laba, kaut šonedēļ sniegs ar lietu mijas, jo 18. tāda gaiša diena iegadījās – kā mazās, tā lielās lietās sajutu, ka protu (protam) vēl atsperties un savu ceļu vai grāvi atrast…
Ai, Latvija – pasaku zeme, – ir tik labi šeit lāgiem kā noburtā mežā būt! Rau, kad ziema un valodu masļeņņica uz galu, i Drošības policijas šefs kā pelīte Pīkstīte iepīkstējās – par sevi atgādāja! Kaut kāds glumais pelēcis Ušakovs varen' paštaisns iztaisījās – kas ne ar viņu, tas vispār nekur un nekā! Izklausījās pēc pravietošanas, bet, kazi, svētkos purnu kur uzsitis un mēle metas – samuldējās vīrs… Savuties cara sūtnis Vešņakovs, no Daugavpils ar skubu kājas atāvis, teicās te kaut kādu Lindermannu nepazīstam – ja nu reiz vienā kamerā anfasā redzējušies, ne vairāk…
Man prieks, ka iekš un ārpus Latvijas daudz viedajo un kvēlu runu teicēju – nu esam taču viena apķērīga tauta, kas joprojām prot sevi pārsteigt. Tomēr – kura diena mums bez mākoņiem, tālab, lai nu valodu ballīte cara dzelžu putna paēnā pārlaista, tomēr – tomēr sirdī bažu lej kādas cara domnieces Novodvorskas no pozīcijas "o" taisnā valoda, ka pasaules lielvaras kaut kādas Latvijas pēc ar cara kodolvalsti spēkiem nemērosies; pašiem vien jāspirinās, kā prot. Šai domā mulsina pats šādas iespējamības pieļāvums – kurš šodien vēl tik stulbs, ka domājas – laime ar varu nāk?!