Ierosme šai slejai nāca no kāda lauku lasītāja, kas aicināja redakciju izpētīt, kāda daļa partiju priekšvēlēšanu programmās atvēlēta laukiem vai, vienkārši runājot, vai esošie un topošie politiķi ir ņēmuši vērā, ka Tukuma novadā ir arī pagasti, ka nav tikai pilsēta, un lauku problēmas ir daudz lielākas, smagākas un tāpēc daudz grūtāk risināmas.
Par ko ir uztraukums?! Ka nav redzējuma, kas notiks ar laukiem – vai būs skolas un cik ilgi, vai būs ceļi, sabiedriskais transports? Vai būs pakalpojumu centri? Vai būs kāds, kas gribēs runāt ar cilvēkiem, un visbeidzot, vai vispār kādam būs vajadzīgi lauku cilvēki? Tā kā pašvaldība skaitās cilvēkam tuvāk, arī jautājumi loģiski tiek uzdoti tās priekšstāvjiem, jo tieši viņu rokās ir noteikt, kādi būs šie pakalpojumi un cik pieejami. Lai arī pašvaldības pārstāvji Tukuma novadā vienmēr ir centušies uzsvērt, ka nedala pilsētu un laukus un ka novads ir vienots, katram taču skaidrs, ka starp pilsētu un laukiem ir lielas atšķirības, kaut vai to pašu pakalpojumu pieejamības dēļ. Ja pagasts no centra atrodas 27 kilometru tālu un ja tos abus šķir zemes ceļš, tad droši vien nav jājautā, cik bieži cilvēks aizbrauc uz novada centru un cik viņam tas izmaksā?! Tieši tāpēc arī viņš vēlas zināt, vai arī tuvākajā un tālākajā nākotnē viņš spēs visu nokārtot, nebraucot uz centru, un – vai vispār maz būs ceļš. Ja reiz «Latvijas valsts ceļu» galva publiski izteicies, ka vienu daļu lauku ceļu labāk atstāt nekoptu, lai citiem paliktu vairāk naudas, tad jautājums ir, kā iedzīvotāji lai plāno savu nākotni, ja valsts vismaz vienā jomā grasās izlemt viņu vietā, turklāt iedzīvotājiem par sliktu?… Šādā situācijā vienīgā cerība, ka uz vietas tiek un tiks nodrošinātas iespējas saņemt visus tos pakalpojumus, kādi cilvēkam no pagasta ir vajadzīgi, lai nebūtu jābrauc uz Tukumu, un tieši to jau novads, tā deputāti arī nosaka. Tomēr arī šajā ziņā iedzīvotāji novērojuši atšķirības – par spīti daudz skandinātajai vienādības zīmei starp pilsētu un laukiem, kopš izveidojies novads, tas pakalpojumu deķītis arvien tiekot vilkts pilsētas virzienā.
Protams, tas vien, ka pagastu pārvaldes amatu sarakstā būs ierakstīts viens darbinieks vairāk vai mazāk, vēl neliecina, ka tiek nodrošinātas lielākas iespējas laukiem…
Par kādiem laukiem var būt runa?Vienotība balsis savāks pilsētā,lauku ceļi tai nav vajadzīgi.Laukus šodien grib redzēt bez traktoriem,dubļiem un smakām.Ja lauki nodrošina vēl darbu mazizglītojošam kontingentam,tad tos grib iznīcināt.Pajautājiet Polei par kādu laiku atpakaļ,NTZ bija raksts par traktoru aizlieguma zīmēm Ozolniekos.Vēl nesen cilāja to jautājumu,interesanti kā tas viss beidzās?
Nejau Pole tur vainiga kaimini sava starpa kasas un viens par otru raksta iesnigumus,normali latviesi
ja kas,tad stāsts ir par to kurp ejam.Tad kas tās aizlieguma zīmes lika,ka laukos traktori nedrīkst braukt.
Ar traktoru var braukt citam pa zalaju,pa mazu ielinu kur berni brauka ar riteniem vai ari ar nelielu likumu pa celu kur nevienam netrauce,tas ir attieksmes jautajums
Vai bērniem pa ielu būtu jābrauc ar riteņiem,laukos katrai mājai pieder savs zemes gabals.Vai iela ir domāta bērniem,vai satiksmei?Vēl jau arī Ozolniekos ir rotaļlaukums bērniem.Un cik tad tur ir to bērnu?
” vienkārši runājot, vai esošie un topošie politiķi ir ņēmuši vērā, ka Tukuma novadā ir arī pagasti, ka nav tikai pilsēta, un lauku problēmas ir daudz lielākas.”
Atbilde – Nē, esošie politiķi to nav ņēmuši vērā un netaisās ņemt vērā!
…Rauda vispār ir tāda vieta, kura nevienam neinteresē…lai pie kura pagasta vai novada būtu…
Un topošie ātri atsedīsis,jo viens ir gudri muldēt anonimi internetā otrs aizbraukt uz vietas un atrisināt jautājumu lai visiem būtu labi
Uz ko ejam?? Pa lielam-visiem ir skaidrs… tikai pieņemt negrib..
Latvijas valdība ir mazinājusi dievbijības un saucamo “tradicionālo” reliģiju ietekmi un agresīvi ieviesusi visnecilvēcīgāko reliģiju no visām – to, ko mēdz saukt dažādos vārdos, proti: kapitālisms, tirgus ekonomika, Rietumu sistēma, demokrātija utt. Nosaukumi dažādi, bet būtība viena – tā ir reliģija. Turklāt – akla reliģija. Naudas reliģija. Un šeit es nesaku, ka nauda kā preču un pakalpojumu ekvivalents nebūtu vajadzīga. Es tiešām runāju par reliģiju. Kad cilvēks tic tam, kas nav fakts.
Jo tikai akls un stulbs cilvēks var ticēt tādām aplamībām, kā “tirgus visu noliks savā vietā”, “tirgus visu sakārtos”, “vajag attīstīties un paaugstināt konkurētspēju” utt. Patiesība ir krietni nepievilcīgāka – nekas netiek “sakārtots”, un nekas nenostājas “savā vietā”. Vienkārši – lielākais aprij mazāko. Vai Latvijas gadījumā – tas, kas pie varas, nospiež to, kurš pie varas nav. Un viss. Sakārtots.
Šim “attīstības” interesantajam rezultātam es pievērsu uzmanību jau pasen, veidodams savu zemnieku saimniecību, tādēļ ilustrēšu sistēmas darbību ar piemēriem no lauksaimniecības jomas..
Vēl deviņdesmito gadu sākumā laukos valdīja saimnieciskā rosība. Visiem bija darbs, cilvēki savās nelielajās piemājas saimniecībās ražoja un apgādāja ar visaugstākās kvalitātes, ekoloģiski tīru pārtiku ne tikai sevi un savas ģimenes, bet arī daudzos pilsētas radus. Radiņu automašīnas pēc ciemošanās laukos devās uz Rīgu, gandrīz vai “pakaļas” pa zemi vilkdamas. Visi priecīgi – gan laucinieki, gan pilsētnieki. Bet… Kas bija ieguvums vieniem, tas zaudējums – otriem.
Kapitālistiskā sistēma, kura būtībā ir parazītiska, un cilvēki, kuri aiz tās stāv, nevarēja samierināties ar šādu notikumu gaitu. Turpmāk tekstā sauksim viņus par “Trešo”. Pamazām, pamazām viņi iespraucās pa vidu dabiskajam “ražotājs – patērētājs” formātam un sāka audzēt savu – parazītisko – laupījuma daļu. Ķēdē “ražotājs-pārstrādātājs-tirgotājs-pircējs” tirgotājs sāka diktēt noteikumus.
Šādos apstākļos vidējie posmi, lai palielinātu savu peļņu, samazināja lauksaimniecības produktu iepirkumu cenas, un daļai ražotāju, lai izdzīvotu, bija jāpaplašinās, bet daļa pārtrauca savu saimniecisko darbību. Vēl pēc laiciņa arī daļa no tiem, kuri bija “attīstījušies” un “paplašinājušies”, pārtrauca savu darbošanos, un viņu īpašumus un zemes pārņēma skaitliski arvien mazāks ražotāju atlikums. Lieki teikt, ka, neskatoties uz iepirkuma cenu zemo līmeni, pircējs neko neieguva – cenas veikalos tikai auga…
Pa to laiku…
“Trešais” – starpnieks nekaunīgā, valsts atbalstītā veidā audzēja ekonomiskos muskuļus un sāka diktēt noteikumus. Visspilgtākais piemērs tam ir piena ražošana. Starpnieks ķērās pat pie valodas un vārdu nozīmes mainīšanas. Visaugstākās kvalitātes 5% pienu, ko slauc zemnieks, viņš nosauca par “izejvielu”, no kuras iegūst… pienu. Bet tas 0,5% dzēriens, ko “trešais” ir smuki iepakojis un pārdod kā pienu, NAV piens. Dabā tāda produkta nav. Vienkārša iemesla dēļ – neviena, pat viskārnākā govs, kas pat nespēj nostāvēt kājās un skatās nāvei zobos, neiedos pienu ar tik zemu tauku saturu; viņa vispirms nobeigsies.
Korekti būtu saukt to citā vārdā, par kādu piena dzērienu, piemēram.
Bet “trešajam” tas nav izdevīgi. Jo par “izejvielu” var maksāt maz, bet ūdeņaino dzērienu baltā krāsā nosaucot par pienu – dabūt daudz. Bet pa vidu – var nokrejot “izejvielu” un saražot no tās sviestu, krējumu, biezpienu un sieru. Vai jūs zināt, ka vēl pirms pārdesmit gadiem faktiski katrā pagastā bija sava pienotava? Vai jūs būtu pret iespēju nopirkt svaigus, kvalitatīvus un lētus piena produktus? Iespējams, ka daudzi arī būtu pret, jo vienkārši vairs neatceras vai nezina, kā īsti produkti garšo. Un kādu ietekmi uz veselību tie atstāj. Bet tas ir cits stāsts.
Vārdu sakot – ražošanu “optimizēja” un pakārtoja nevis iedzīvotāju, bet tirgotāju, lielveikalu īpašnieku interesēm, sākot ražot izstrādājumus ar gariem derīguma termiņiem. Ražošanas “attīstības’ un “modernizācijas” rezultātā pircējs nu varēja iegādāties nedēļu vai pat mēnesi vecu produktu, kurš izskatījās un garšoja kā svaigs. Un, neskatoties uz iepirkuma cenu smieklīgi zemo līmeni, pircējs no tā neko neieguva.
Starp citu, Latvijas jaunākajā vēsturē bija prezidents, kuram šis pārstrādātāju – tirgoņu diktāts nešķita pareizs. Prezidents atļāvās publiski paust viedokli, ka “zemniekam vajadzētu saņemt par pienu vismaz pusi no veikala cenas”. Ko lai saka – prātīgi vārdi. Citādās domās bija kāds no “trešajiem” – bēdīgi populārs piena pārstrādes rūpnīcas īpašnieks. Viņš publiskā telpā žultaini paņirdza, ka “prezidents izceļas ar patīkamu naivumu”…
Bet atgriežamies pie velnišķīgās sistēmas, kuru sauc par kapitālismu un kurš nu ienāca Latvijas laukos. Kapitālisma amoralitāte un spēks ir idejā, ka visu var nopirkt par naudu. Visu. Par šo stulbo domu varētu tikai pasmaidīt, bet – nekā. Naudas reliģijas adepti, cilvēki, kas tic, ka viss – zeme, meži, ezeri, ūdens, dzīves telpa, izglītība, veselība, kultūra, drošība, cilvēki, cilvēku orgāni, sievietes, vīrieši, utt. ir izsakāms naudas izteiksmē, nu ir piešķīruši naudai gluži vai maģiskas īpašības.
Visi tagad domā – būtu tik nauda, tad būs arī laime. Bet – atkal nekā. Laimes kā nav, tā nav. Interesanti ir tas, ka pat no šīs naudas reliģijas sistēmas smagi cietuši cilvēki turpina uzskatīt, ka kapitālisms ir labs un pareizs. Un maz ir to, kuri saprot, ka sistēma, kāda pašlaik valda Latvijā, ir materiālo vērtību pārdale. Jo bagātāki kļūst vieni, jo nabagāki – citi. Laukos tas vizualizējas zemes īpašumu pārdalē.
Man bija interesanti un vienlaikus bezgala skumji redzēt, cik kāri laucinieki lasīja krāšņos, ilustrētos žurnālus par lauksaimnieciskās ražošanas “modernizāciju”, “attīstību”, “optimizāciju” un tml. Viņi savā vientiesībā ņēma dāsni piedāvātos kredītus un līzingus, neaizdomādamies par to, ka, Jānim “attīstoties”, kaimiņu Pēterim būs jābrauc uz Īriju sēnes lasīt, bet pēc laiciņa, “attīstoties” kaimiņu Jurim, arī Jāņa zemīte mainīs saimnieku. Jo “paplašināties” un “optimizēt” ražošanu var tikai uz kāda kaimiņa rēķina… Un tā – līdz pagastā būs palikuši vien daži “lielsaimnieki”.
Lai izveidotos viena 1000 ha lielsaimniecība, apmēram 40 ģimenēm bija jāzaudē/jāpārdod iekopta saimniecība, kura bijusi spējīga nodrošināt ar visu dzīvei nepieciešamo daudzus jo daudzus cilvēkus. Tagad tām – ceļš zem kājām. Vai eksistēšana cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos. Jo valsts viņiem nepalīdzēja. Tieši pretēji – valsts visādi veicināja genocīdu pret tautu, īpaši laukos dzīvojošajiem, nekaunīgi izmantodama ar viltu, meliem un nekaunību iegūto varu. Nu sakiet – kam man tāda valsts vajadzīga?
Mana vectēva saimniecība ar tās 13 ha zemes spēja nodrošināt ar uzturu un naudu astoņu cilvēku ģimeni. Retorisks jautājums: kādēļ mūsdienās vienam saimniekam ir jāapstrādā 1000 ha? Lai dzīvotu?… Loģiski spriežot un ņemot vērā milzīgo tehnikas progresu, vajadzētu būt pretēji – ražošanai lētākai un efektīvākai, darba dienai – īsākai. Bet – nav. Kurš un cik cilvēki ir ieguvēji no lielsaimniecību izveidošanas daudzu jo daudzu nelielu, bet dzīvotspējīgu ģimenes saimniecību vietā?
Jā, tagad laukos strādā ar dārgiem, protams – līzingā pirktiem traktoriem un kombainiem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ sistēmai viņi der labāk nekā tie saimnieku un saimnieču tūkstoši, kuri apdzīvoja Latvijas laukus agrāk. Jo lielsaimnieks vispirms baro augļotāju – banku un līzinga kompāniju, bet pēc tam – savu ģimeni. Vienu ģimeni. Bet tie neskaitāmie saimnieki, kuri bija pirms viņa, vispirms baroja savas ģimenes, bet to, kas palika pāri, – pārdeva. Un kapitālisma simbolam – bankām no šīm nelielajām, bet efektīvajām saimniecībām nekas neatleca. Ko nu?! Skaidrs – nepieciešamas reformas…
Bija laiks, kad lauku saimniecība ar divām govīm varēja izbarot veselu ģimeni, un vēl nopelnīt pietiekoši daudz naudas. Drīz vien tam jau vajadzēja sešas govis. Tad – divpadsmit. Tad – divdesmit. Pirms dažiem gadiem par minimālo slaucamu govju skaitu rentablai saimniekošanai tika uzskatīts piecdesmit. Pašlaik – nezinu, bet zinu, ka jau ir fermas, kur govju skaits sasniedz sešus simtus. Vienam saimniekam!
Protams, viņam ir daži kalpi, iespējams – bijušie saimnieki. Un tas, ka saimnieki kļuvuši par kalpiem, nebūt nav tādēļ, ka viņi slikti saimniekoja. Vienkārši – kapitālismā tā kroplīgajā, antihumānajā veidā tā ir iekārtots, ka, lai kāds kļūtu bagāts, daudziem jākļūst nabagiem. Kā tajā spēlē, kur uz desmit spēlētājiem ir deviņi krēsli. Spēlētājs, kuram pietrūkst krēsla, nav ne ar ko sliktāks par pārējiem. Vienkārši – kādam jāpaliek ārpusē. Un tā – visu laiku. Astoņi krēsli, septiņi, seši. Vienmēr kāds paliek ārpusē. Bet viņa un viņa ģimenes liktenis nevienu neinteresē.
Pat ieviesuši jaunvārdu – lūzeris… Sak – nemāk strādāt. Un tas, ka “lūzeris” ir ilgus gadus sekmīgi saimniekojis, vairs neko nenozīmē. Kapitālisms, piemānījis cilvēkus ar saldām pasakām par ražošanas modernizāciju, nu ir atņirdzis zobus…Bet daudzu nelielu saimniecību nomaiņa ar mazskaitlīgām, bet lielām palīdz sasniegt arī citus kapitāla turētāju un cilvēknīdēju mērķus, neskaitot augļotāju peļņas nodrošināšanu. Un proti – sociālo problēmu, tādu kā bezdarbs, nabadzība un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās radīšana. Es teiktu – mākslīga un ļaunprātīga radīšana.
Runājot par teritoriju un zemi, kas, neapšaubāmi ir svarīga valstiskuma sastāvdaļa, situācija ir pat bēdīgāka, kā sākumā šķiet. Jo…
Lielsaimnieki, kuri iegūst “īpašumā” zemi, arī ir tikai bandinieki nelietīgā zemes sagrābšanas shēmā; viņi izdara “melno darbu” – apvieno nelielos zemes gabaliņus lielākos. Jo tie, kas viņus finansē, negrib “krāmēties” ar mazajiem lauciņiem. Turklāt – var būt sarežģīta to iegāde, ja pircējs neprot latviski. Jo lielsaimnieks nepērk zemi par savu naudu. Parasti tiek ņemts aizdevums, un jauniegūtā zeme automātiski kļūst par ķīlu, bet aizdevuma neatmaksas gadījumā – pāriet naudas aizdevēja īpašumā. Otrkārt – pat savu līdzekļu ieguldīšanas gadījumā zeme kalpo kā nodrošinājums citiem kredītiem. Bet to lielsaimniekiem parasti ir daudz. Viens-divi neražas (vai mākslīgi izraisīti zemu graudu cenu) gadi, un – uzminiet, kam piederēs Latvijas āres?…
Šeit es runāju par atlikušajām. Jo liela teritorijas daļa jau ir iztirgota.
Un tagad es pateikšu kaut ko tādu, par ko daudzi lasītāji metīsies man virsū un krāsos “sarkanu”.
Es uzskatu, ka VISĀM DABAS BAGĀTĪBĀM, tādām, kā zeme, meži, ezeri, upes,dabas pieminekļi utt. IR JĀBŪT VALSTS (tautas) ĪPAŠUMĀ. Un lūk, kādēļ.
Pakļaujot visu naudas sistēmai un padarot par pirkšanas-pārdošanas objektu, mēs ne tikai pakļaujamies totālai demoralizācijai, bet varam palikt vispār bez nekā. Jo, piemēram, tāda liela transatlantiska kompānija kā “Coca-Cola” varētu nopirkt visu mazo Latviju, šķiet, bez liela roba savā budžetā. Jau tagad daudzviet Kurzemes jūrmalā vietējais var paskatīties uz jūru tikai pa gabalu – vācieši izpirkuši piekrastes zemi un aizlikuši priekšā sētas. Liepājas pusē – lietuvieši. Zemgalē – dāņi. Piemēru ir daudz.
Pat kapitālisma apstākļos šeit varētu no tāda scenārija izvairīties, ja tautai būtu krietna valsts, kas to pasargātu. Bet nav… Vērojot šodienas (arī vakardienas un aizvakardienas) notikumus, ir acīmredzami, ka Latvijas valsts un cilvēki, kas to pārstāv, nav tautas draugi un nepārstāv tās intereses. Bet arī tas vēl nav viss.
Atšķirībā no nelielajām, bet nosacīti neatkarīgajām saimniecībām, kuras pārsvarā saimniekoja diezgan “zaļi”, lielsaimniecības, kuras ir orientētas uz maksimālas peļņas gūšanu, ir viegli manipulējamas un saimnieko “konvencionāli”. Tas nozīmē, ka ražošanas procesā tās pielieto ar likumu atļautu ķīmiju, kas palīdz palielināt ražu vai paaugstināt rentabilitāti. Un te rodas milzīgas problēmas. Tiesa gan – ne ražotājiem un arī ne tirgotājiem. Tās rodas pircējiem un patērētājiem, jo daudzi preparāti, piemēram, plaši pielietotais “Raundap” (glifosāts) pēc daudzu pētījumu rezultātiem, negatīvi iedarbojas uz cilvēku veselību. Īpaši – uz reproduktīvo. Ir viedoklis, ka šis preparāts izraisa arī vēzi. Daudzās pasaules valstīs tas jau ir aizliegts.
Nevar nepieminēt, ka “Raundap” lielražotājs ir “Monsanto”, kas savu slavu ieguva jau Vjetnamas kara laikā. Koncerns ražoja amerikāņu armijai preparātu “Agent Orange”, ar kuru migloja džungļus, lai kokiem nobirtu lapas un vjetnamieši zem to lapotnēm nevarētu paslēpties. Tas sakropļoja cilvēkus un vēl ilgi pēc kara nomiglotajos apvidos dzima ļoti daudz bērnu ar iedzimtām patoloģijām. Tagad tiek indēta Latvijas zeme.
Atsevišķs stāsts ir par parazītiem – augļotājiem, kurus tagad nezin kāpēc sauc par finansistiem, komersantiem, bankām, kredītiestādēm vai vēl kā citādāk. Jo “augļotājs” neskan sevišķi smalki. Bet precīzi izsaka būtību. Parazīts – augļotājs nesēj, nebūvē, neapkalpo pie galda. Viņš nedara neko sabiedrībai derīgu, bet pārtiek no citu darba. Bet nauda pie viņa plūst. Nauda, kurai piešķīruši vērtību tie, kuri kaut ko dara. Bet vistrakākais – piesaistot cilvēkus naudas sistēmai tās viskroplīgākajā formā, augļotāji iegūst varu pār tiem!
Šajā sistēmā arī politiķi pārsvarā ir tikai bandinieki. Viņi realizē virs viņiem stāvošu spēku intereses, par ko tiek dāsni atalgoti. Lieki teikt, ka tie ir Jūdasa graši, kuri pēc neatceļamā “ko sēsi, to pļausi” likuma to ņēmējiem sagādās Jūdasa liktenim līdzīgu. Nu neticu es tam, ka tautai nolaupītais varētu nest laimi un labklājību! Nāk prātā sens teiciens: “Slepenībā ēsta maize garšo lieliski, bet pēc tam mute pilna zvirgzdu.”
Ekonomikai ir jākalpo katra cilvēka interesēm, tai jābūt vērstai uz cilvēka vajadzību apmierināšanu, nevis uz īpašumu un citu materiālu vērtību pārdali par labu naudas zuteņa turētājiem. Viņiem nekad nebūs gana, un nekad viņi nepateiks – pietiek!
Vēstures ratu mēs atpakaļ pagriezt nevaram. Un nevajag. Mēs varam mācīties no savām kļūdām un rūgtās pieredzes un pārstāt atkal un atkal kāpt uz grābekļa. Cilvēku, kurš bez mitas atkārto vienu un to pašu kļūdu, sauc par muļķi.
Kā lai sauc tautu, kura to dara jau daudzus gadus? Kā lai sauc tautu, kura ir radījusi simtiem miljonāru, pati kļūdama tik nabadzīga, ka masveidā jādodas uz svešām zemēm laimi meklēt? Bet atlikušie… Atlikušie turpina rātni tecēt uz vēlēšanām un cerēt, ka kaut kas mainīsies. Mainās jau ar… Bet – ne uz labu. Jo daudzās Latvijas politikas ikonas – tipiņi, kuru sejas nenozūd no TV ekrāniem jau padsmitiem gadu, kļūst arvien treknāki un nekaunīgāki.
Bet arī viņi nav neko gudrāki par tautu. Jo parazīts, kuram ir kaut neliels intelektuāls potenciāls, saprot, ka viņš var dzīvot tikai tik ilgi, kamēr dzīvs ir upuris. Kad nebūs vairs ko sūkt, arī parazītam jāiet bojā. Pret to nebūtu nekas iebilstams, bet slikti ir tas, ka upuris nobeidzas vispirms, tādējādi viņam izpaliek pat gandarījums par parazīta galu.
Latvija ir tik tuvu aiziešanai vēsturē kā, šķiet, nekad. Demogrāfiskā situācija ir drūma. Bet tā ir tautas veselības un labklājības rādītājs. Nē, nē – ne bagātības. Arī bagātās valstis izmirst. Labklājības. Tā ir tad, kad cilvēkam visa nepieciešamā pietiek, kad viņam nav stresa par izdzīvošanu vai rēķinu nomaksu. Kad viņam nav stresa, ikdienā redzot netaisnību un nekaunību tiesu sistēmā, vai stresa no tā, ka regulāri tiek mainīti spēles noteikumi, izgudroti jauni un celti esošie nodokļi utt.
Labi klājas cilvēkam tad, kad viņš var neraizēties par savu bērnu nākotni. Kad var būt drošs, ka vecumdienās viņu nenomaksāta īpašuma nodokļa dēļ neizliks no paša celtās mājas. Kad ar no Latvijas aizbēgušajiem radiem un draugiem atkal varēs satikties šajā zemē aci pret aci, nevis paretam sazināties ar viņiem “Skaipā”. Kad par korupciju un/vai savtīgu amata vai stāvokļa izmantošanu vainīgos sauks par noziedzniekiem un liks cietumā. Labklājība var būt tikai tad, ja valda taisnība.
Tā visa mums nav. Un te nav vainīgi nav ne krievi, ne zviedri, ne vācieši. To ir panākusi Latvijas valsts ar savu iedzīvotāju – gan vientiešu un muļķu, gan vienkārši paklausīgu, labticīgu un naivu cilvēku atbalstu. Tas nav apvainojums, bet secinājums. Saka, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Ja tā, tad diagnoze tautai ir smaga… Bet man latviešus un citus Latvijas iedzīvotājus ir žēl. Man šķiet, ka viņi jau pārpārēm samaksājuši par visu savu naivumu un visām savām kļūdām.
Es personīgi esmu noguris no šīs valsts. Vēl nekad tās funkcionāri nav apjautājušies par manu vai manas ģimenes labklājību. Līdz šim viņus interesējis ir tikai viens – cik no manis var dabūt. Un viss. Tādēļ es gaidu tās galu, uz ko tā pārliecinoši virzās. Jo agonija nevar ilgt mūžīgi.
Saka, ka “katram melnam mākonim ir zelta maliņa”. Kaut kā gals ir kaut kā cita sākums. Man ir cerība, ka tas, kas nāks vietā, būs labāks. Labāks un draudzīgāks Latvijas tautai, katram tās iedzīvotājam. Savējais. Es gaidu, ka Latvijas tautai būs pašai sava – tāda valsts, kura kalpos cilvēkiem, kura, pirms uzlikt naudas sodu vai paaugstināt/piedzīt nodokli, pajautās – kā tu, draugs, dzīvo? Kā jūs iztiekat? UZ GALU MĒS EJAM…
Paldies Jums par šo skarbo patiesību, diemžēl TĀ ir patiesība…
Nevar noliegt – daudz Jums patiesības …
Milzīgs paldies komentētājam ar vārdu “fakts”!Pilnībā pievienojos, ka nevar ilgi pastāvēt valsts, kurai vienaldzīga sava zeme un cilvēki, kura labprātīgi tos iznīcina saltā cinismā…Valdībā un vadībā tikušie tēlo tautas labvēļus, censoņas, lai gan īstenībā alkst tikai saraust savus labumus – jo ātrāk un vairāk, jo labāk..
Cik gan ilgi spēj pastāvēt tāda kampēju un meļu sabiedrība??
Katram savs laiks pienăk,kāds nodzeras no lepnās dzīves,kădam sazagtie labumi světību nenes ne paśam,ne ğimenei.
Jā pa šiem 25 neatkarības gadiem, droši vien jau pašu alkatība vien ir pie vainas, esam sevi daļēji iznīcinājuši.Jautājums, ko darīt tālāk?