Šāds jautājums radās, klausoties «Latvijas Radio» ierakstu, kurā Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga pauda šaubas, vai visi izdevumi, kas valsts drošības un aizsardzības aizsegā tiek izlietoti, ir pamatoti. Viņa ar to domāja nepilnus 200 000 eiro vērto tanku pie Nacionālo Bruņoto spēku bāzes.
Šķiet, līdzīgi varētu teikt arī par daudzām citām jomām, kur negaidīti atklājušies nesamērīgi tēriņi, nu kaut vai tas pats «Rail Baltic» projekts, Zemkopības ministrijas autouzlādes stacijas, pārāk dārgi lidojumi, pārāk dārga būvniecība, pārāk dārga ēdināšana… Daudzi no šiem notikumiem un vēl arī citi ir atklājušies, pateicoties mediju aktivitātei, kas uzdevuši negaidītus jautājumus, vai ja to pamanījusi Valsts kontrole…
Taču ne par to ir stāsts. Ja piesaucam labas pārvaldības principus, tad tas, ka Bruņotie spēki Kadagā bija iecerējuši uzbūvēt vietu tankam, noteikti bija iekļauts kaut kādā budžetā,– jo tas noteikti nav ne ārkārtējs, ne pēdējā brīža projekts, ne neatliekama vajadzība… Tomēr kāpēc kas tāds nāk gaismā tikai tad, kad tiek uzbūvēts, nevis nokosts jau saknē, kad tas vēl tikai līdzekļu pieprasīšanas trases sākumā?!
Diemžēl arī valsts budžets un secīgi arī ministriju, iestāžu un arī pašvaldību budžeti ir tā iekārtoti, ka patiesībā nav caurspīdīgi un saprotami. Ir labi zināms, cik valsts vai pašvaldība tērēs vai netērēs; ir pat zināms, cik daudz tērēs aizsardzībai, izglītībai, medicīnai, kultūrai, sportam un tā tālāk, bet – zināt to nozīmē tikai gūt priekšstatu, ka šādam mērķim nauda vispār tiek atvēlēta. Ja nemainās budžeta veidošanas principi, tad vēl ir iespējams salīdzināt – cik liela summa plānota šogad un cik liela nākamajā gadā. Bet skaitļi, kas tiek publiskoti, atklāj tikai lielās sadaļas, savukārt mazākās ir iekļautas katras pašvaldības nodaļas vai iestādes tāmēs un… publiski nav pieejamas. Turklāt budžetu īpatnējā plānošana vai arī princips “tā mēs vienmēr esam darījuši” pieļauj arī dažādus sānsoļus, piemēram, izdevumus par kādu ieceri ielikt citā ailītē… Tāpēc, ja vien tas īpaši nebūs norādīts budžeta paskaidrojuma rakstā, velti apstiprinātā budžetā meklēt, cik izmaksās, piemēram, Tukuma svētki vai konkrēts sporta pasākums. Un tā arī ir atbilde iedzīvotājiem, kas nereti uzdod jautājumu – kāpēc tagad dara ko vienu, piemēram, asfaltē šo ielu, ja palikušas neasfaltētas vēl arī citas…
Bet, atgriežoties pie valsts budžeta, ir vēl kāda joma, kas paņem milzum daudz līdzekļu – tie ir neskaitāmi pētījumi, pētījumi un pētījumi. Arī tagad, piemēram, Ekonomikas ministrija jau uzrakstījusi, ka 11,2 miljoni 2025. gadā tiks atvēlēti nozaru vadībai un politikas plānošanai, bet vēl 14 miljoni – oficiālās statistikas nodrošināšanai. Tās, kā šķiet, būs tā sauktās “mīkstās” vajadzības jeb papīru būšanas. Var tikai salīdzināt, ka, piemēram, mājokļu kreditēšanai reģionos paredzēta par trešdaļu mazāka summa – 3,5 miljoni eiro, un tikpat arī zemas īres maksas mājokļu būvniecībai reģionos. Cik zemes īres maksas namus var uzcelt par 3,5 miljoniem eiro? Vienu?…
Un vēl – tieši 17. oktobrī Valsts kontrole publiskoja vēstuli Saeimai, kurā minētas vairākas iespējas, kā ar valsts naudu apieties saimnieciskāk. Šī vēstule ir interesanta lasāmviela, jo atklāj, ka, piemēram, Zemkopības ministrijas pakļautībā esošās Meža pētīšanas stacijas kontos šī gada sākumā bija vairāk nekā 7 miljoni eiro, kas revidentu ieskatā nav racionāla naudas pārvaldīšana, tāpat arī Ekonomikas ministrijas un Altum programmas neizmaksāto līdzekļu apsaimniekošana, bet, atsakoties no augstākajām valsts amatpersonām izmaksātām reprezentācijas izdevumu kompensācijām, valsts budžetā būtu iespējams ietaupīt ap 350 000 eiro gadā. Daži skaitļi, bet reizēm šķiet, ka valsts nauda izkūst kā sniegs saules staros, jo tās apsaimniekotāji ir pratuši labi nomenedžēt dažādas vajadzības. Varbūt tāpēc arī mums nav naudas tam, kur tā tiešām ir ļoti nepieciešama?! Turklāt – vairumam valsts iedzīvotāju.
P.S. Kādā no tuvākajiem «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» laikraksta numuriem būs saruna ar Ekonomikas ministru Viktoru Valaini, kurā tiks uzdoti arī redakcijas slejā iekļautie jautājumi.
nu ja un pie reizes lai uzjautā par tām elektrouzlādes stacijām automašīnām, jo Engurē jau viena ir, tagad būs otra, tiešām mums te ir tik liela nepieciešamība? Un vai šādām lietām nav nepieciešama sabiedriskā apsriešana vai informēšana? Drīzāk būtu automazgātuve bijusi vai kas cits, bet iedzīvotājiem jau vairs nekko neprasa.
ko eiropa prasa, tas jādara. kas tur ko nesaprast?
cilvēku apgrieztā loģika. Priekš kam auto elektrouzlādes stacijas, ja nav elektroauto, bet aizdomāties par to, ka elektroauto nav jo nav kur uzlādēt, par sarežģītu.