Dienā, kad mūspusē (vismaz kalendārā) sākās pavasaris – asnošanas un plaukšanas laiks –, Kenijā no šīs pasaules šķīrās pēdējais ziemeļu balto degunradžu vīrišķais pārstāvis Sudāns. Lai neizaicinātu malumedniekus, rags gan bija saglabājies tikai sugas nosaukumā. Dzīves laikā Sudāns cerības neattaisnoja un pēcnācējus neradīja. Vēl pastāv iespēja, ka savāktais ģenētiskais materiāls apturēs sugas izmiršanu. Domās pavēršu plaukstu uz nezināmiem tālumiem un saku: “Atā, Sudān!” – “atā” ar atvērto plaukstu nozīmējot, ka atvados ar mieru, ka neturu dunci azotē. Vienmēr kāda pēdējā mohikāņa aiziešana izraisa skumjas – pasaule kļūst par kripatu vienveidīgāka un garlaicīgāka.
Cīņā pret pasaules vienmuļību sparīgi iestājas cil’eks, kas nav uz mut’ krit’s ‘– ventiņu valodas sargātāja un kopēja, stāstniece Līga Reitere, ar kuru 20. martā bija iespēja tikties skolu un publisko bibliotēku darbiniekiem. Stāstniece droši vien ikviena klausītāja apziņā spēj izraisīt pļunderu. Tas nav nekāds skaidras dzīves fobijas upuris jeb spirtomāns. Pļunders ir dabas parādība, ko var piedzīvot tikai Kolkasragā, kur Dižjūra satiekas ar Mazjūru. Par pļunderu saucot pretviļņu tiecienā sakultu masu, kur ir izjaukta lietu kārtība, bet ar laiku viss nostājas savā vietā. L. Reitere atgādināja, ka skolotāju uzdevums ir veidot pļunderu, tas ir, kustināt domāšanu, nevis atražot papugaiļus. Jā, noteikti vajadzēja vienu cilvēku, kas apstādina ikdienas aulekšošanu un atgādina, cik svarīgi sajust, ka kāds ik dienu, tev aizejot, māj atvadas – arī vēl pēc tam, kad esi jau pazudis skatienam. Un vēl svarīgāk, ja mammas savus lolojumus tā pavada jau trīs paaudžu garumā. Tad tā esot dzimtas tradīcija. Bieži aizbildināmies ar laika, enerģijas, naudas trūkumu, kas neļauj veltīt pietiekami daudz laika apkārtējiem, bet patiesībā vajag tik ļoti maz, lai radītu siltās azotes un drošās ostas sajūtu tuviniekiem. Klausoties L. Reiteri, prātā ienāca Aleksandra Kočetkova brīnišķīgā dzejoļa – himnas mīlestībai – rindas, kas skan filmā “Likteņa ironija jeb vieglu garu”:
”Un katru reizi atvadieties it kā uz mūžu,/kaut arī aizejat tikai uz mirkli.”. Dzejas parindeni veidot droši vien nav lietderīgs darbs, jo dzejas jēgu nosaka ne tikai vārdu nozīme, bet arī ritms. L. Reitere atgādināja, ka aritmija grauj cilvēku un divu pušu “klope” var rasties no ritma nesaderības, kaut abas puses pauž it kā vienu un to pašu. 96 gadus vecais Kanādas latvietis, pie kura viesojusies ventiņu stāstniece, pusotru stundu esot skaitījis Aleksandra Čaka dzeju, lai aizdzītu pilnmēness izraisīto bezmiegu un sakārtotu sevi snaudai.
“Vai tu i’ paēd’s?” – izrādās, ka tas ir dziļš un pat sakrāls jautājums, it īpaši, ja dēls to jautā mātei, kad tā, izlaidusi savus putnēnus no ligzdas, pirmo reizi palikusi viena. Emocijās atturīgāko kurzemnieku mutē tas varētu nozīmēt sakāmo, kas seriālos pārāk nodeldēts: “Es tevi mīlu.” Bet šajā jautājumā ietverts vēl kas pamatīgāks – rūpes un atbildība par to, ko mīlam.
Man likās, ka, klausoties Līgas Reiteres stāstījumā, vajadzēja aizgūtnēm pierakstīt visas atziņas un interesantos stāstus, bet izrādījās, ka ar visu savu čaklumu nebiju pati labākā skolniece šajā seminārā, jo pats svarīgākais bija ieraudzīt krusu, kas kapāja bibliotēkas terasi pavasara pirmajā dienā, un priecāties par to, cik mēs labi jūtamies, dabiskā apgaismojuma apmirdzēti.