Kopš postošās zemestrīces Japānā, jau pagājušas vairākas nedēļas. Joprojām grūti aptvert milzīgos postījumu apmērus, ar kuriem japāņi pašaizliedzīgi cīnās. Patiesu apbrīnu raisa japāņu tautas savaldība, organizētība, savstarpējā izpalīdzība…Japānai savu atbalstu sniedz daudzas pasaules valstis – tiek vākti ziedojumi, sūtīta humānā palīdzība, glābšanas dienestu darbinieki. Arī Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu piešķirt Ls 100 000 Japānai…
Bet tā nu sanāca, ka dažos portālos palasīju Latvijas iedzīvotāju komentārus par šo valdības lēmumu. Daļa bija vienaldzīgi, citi izteica līdzjūtību, atbalstot valdības lēmumu un lūdzot Dievu par japāņu tautu, tomēr, kas izbrīnīja visvairāk – liels skaits komentētāju nosodīja šo lēmumu. Iemesli dažādi – par šo naudu, lai labāk "pabarojot Latvijas trūcīgos", lai "iedodot pensionāriem", "sociālajiem pabalstiem", "japāņi tāpat mūsu portālus nelasa", tādēļ izteikt līdzjūtību "esot stulbi"…
Prieks, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju piemīt empātija – spēja just līdzi un izprast citu cilvēku nelaimi, tomēr vienlaikus kauns par tiem, kuri nespēj izrādīt elementāru cieņu – kaut paklusējot. Un žēl, ka tādu cilvēku izrādījies pietiekami daudz. Var jau būt, ka tā šķiet tikai man, bet mūsu patreizējā krīze, salīdzinot ar Japānas traģēdiju, tādas pupu mizas vien ir! Neesmu naivs un saprotu, ka reālu palīdzību mēs Japānai sniegt tik pat kā nevaram un, ka Ls 100 000 ir tikai simboliska palīdzība un labas gribas izrādīšana. Taču mums arī tas ir daudz! Neviena valsts mums nepārmetīs "pārāk mazu" palīdzības sniegšanu, jo krīze Latvijā ir kļuvusi pasaulslavena un nevienam nav maldīgu ilūziju par to, cik spējam dot. Cits spēj ziedot latu, cits – divus, vēl kāds – aizlūgt par traģēdijā cietušajiem un arī tā ir palīdzība. Pats galvenais – cilvēcība.
Ekonomiskās krīzes nāk un iet (nešaubos, ka pēc gadiem 20 piedzīvosim jau nākamo…) Taču tas, kas noticis Japānā, ir traģēdija. Nebūsim pārlieku pašpārliecināti, ka dzīvojam no dabas kataklizmām pasargātā vidē, jo, nedod Dievs, kas līdzīgs notiktu Latvijā! Vai mēs negaidītu citu atbalstu un kaut vai līdzjūtību? Vai mēs spētu tikt galā ar šāda mēroga katastrofām?
Nešaubos, ka Japāna jau pēc dažiem gadiem atkal būs viena no vadošajām valstīm pasaulē un galvenokārt japāņu tautas disciplinētības un augsto morālo standartu dēļ. Bet mēs… pat portālu komentāros neesam spējīgi būt vienoti, izsakot līdzjūtību otrai valstij.
Ko ta autors piedāvā? Sūtīsim japāņiem kartes ar norādi, kur atrodas mūsu purva mala?
Autors piedāvā elementāru lietu – atcerēties, ka esam cilvēki un protam būt līdzjūtīgi. Un zinām, kas ir ētika un morāle. Augstas morāles cilvēks savaldīsies pat tad, ja ļoti gribas nolamāties; zemas morāles cilvēks glupi lamāsies pat tad, ja patiesībā to negrib.
Japāņiem vienalga. Zemestrīce, cunami utt. patiesībā neko baigu šai valstij nav nodarījis. Nav jau Haiti, kur baskāji vēl visu šo gadsimtu varēs vākt drupas, kā arī cept dubļu maizi. Vienkārši visi šie teksti ir centieni pievērst uzmanību savai personībai. Autors var uztaisīt blogu un tur nodoties apcerei par pasaules sāpēm un kādu tēmu par to, ka latvieši neko nemāk, nav vienoti, visu laiku strīdas utt. Nepatīk kaut kas – karogs [var arī automātu] rokās un uz priekšu!
Kāda kultūra, tāds attīstības līmenis.
Jā, mēs spējam. Mēs spējam sajust citu sāpes kā savējās un apbrīnojam tautas izturību un spēku. Mūsu nav maz.
Nu jaa, nu jaa – kas tad ir cunami un zemestriice saliidzinaajumaa ar faktu, ka Janonam-Braunam shodien pietruukst santavo, lai uuzlaapiitos!? Ak, zeme – atveries! 🙂
Vāks Jansonam-Braunam, patiešām žēl aprobežotība un trulums, pat nav ko iebilst, jo tāpat nesapratīs
Brex, tā kāda jauna latveeš ortograafija, kurā tu viens raksti?
Pārējiem varu ieteikt apskatīties apkārt. Tauta izmirst un Latvija paliek par rezervātu. Drīz pie mums brauks skatītes latviešu rezervātus Baltijas protektorātā. Japāņiem nospļauties par jūsu tēloto līdzcietību :
nu un cik tad Jansons-Brauns ir lielu ieguldījumu devis latviešu tautai, cik galviņas var saukt par savējām?