Kopīgi jālemj par labākiem risinājumiem
Esam jau iepazinušies ar Eiropas Savienības (ES) zaļā kursa turpmākajiem izaicinājumiem lauksaimniecībā, kas paredzēja, ka līdz 2050. gadam Eiropa būs pirmais klimatneitrālais kontinents pasaulē un ļoti svarīga loma šo mērķu īstenošanā bija ierādīta tieši lauksaimniecībai. Par mērķiem un to, kā tos sasniegt, bija sākušās spraigas diskusijas.
Kaut gan visi tiecamies uz savas planētas, savas zemes dabas un, attiecīgi, arī pašiem savas eksistences aizsardzību, tomēr vairāki politiķu uzstādījumi šķita populistiski, kaut vai, piemēram, lēmums pilnībā pārtraukt kūdras izstrādi no purviem, jo, šķiet, pat nebija izvērtēts, cik ļoti svarīgi tas ir, piemēram, dārzkopības nozarei un meža stādu audzēšanai. Savukārt kūdras ieguvi enerģētikai, kas tad arī veido kūdras ieguves lielāko daļu, gan tad droši vien vajadzētu pārtraukt. Bet, vai tas izdosies, ņemot vērā kara apstākļus? Pašlaik tieši kara dēļ politiķi sāk apjaust, cik liela nozīme ir pārtikas ražošanai. Jā, ES iedzīvotājiem pārtika turpmākajā laika posmā varētu būt nodrošināta. Tiesa gan, jautājums, vai visi varēs to nopirkt, jo jau patlaban sākam izjust to, cik daudz vairāk jāmaksā par pienu, sviestu, krējumu, gaļu, pārtikas eļļām… Bet tas, iespējams, ir nieks, salīdzinājumā ar pavisam noteiktajām prognozēm par pārtikas trūkumu, pat badu kaimiņvalstīs, kas savukārt var izraisīt jaunus migrācijas viļņus.
Tāpēc izbrīnu rada uztraukums tepat Tukumā par to, ka a/s «Tukuma piens» it kā gatavojas būvēt otru slaucamo govju kompleksu Tumes pagastā. Ir sūdzības par smakām, kas nereti esot saožamas no jau esošā kompleksa turpat tuvumā. Jāteic gan, ka jau vairākus gadus pastāv šis komplekss un tā uzkrītoši nav gadījies šīs smakas sajust. Vai kopš par kompleksa «Pienupes» saimnieku ir kļuvusi a/s «Tukuma piens», būtu kas mainījies? Pieļauju, ka smakas, iespējams, varētu būt reizēs, kad tiek izvesti kūtsmēsli. Diemžēl laukos un mazpilsētās jārēķinās, ka ir tāds laiks, kad mēslu krātuves tiek tīrītas. Un tā notiek ne tikai pie mums, bet arī citās valstīs, kur nodarbojas ar lopkopību. Gluži tāpat kā zvejniekciemos, kur dažam atpūtniekam nepatīk smarža, kas nāk no zivju kūpinātavas, kaut gan zvejošana un zivju kūpināšana jūrmalciemos ir tradicionāla nozare. No savas pieredzes atceros gadījumu, ka esmu nakšņojusi viesu namā Polijas laukos, kur tieši līdzās viesu namam aiz paaugstas, blīvas dēļu sētas bija… nobarojamo cūku ferma. Mans pārsteigums bija visai liels par to, kā viesu nams, kurā nedēļas nogalēs regulāri notiek svinības un kur ir pietiekami liels tūristu pieplūdums, var pastāvēt līdzās fermai! Jautāju to nama saimniekam, kurš atbildēja, ka neesot nekādu problēmu, turklāt kaimiņš piegādājot viesu namam gaļu un esot apmierināts par šo iespēju un otrādi – viesu nama saimniekam esot izdevīgi gaļu iegādāties tepat uz vietas. Visus darbus, kas ietekmējot kaimiņu biznesu, savstarpēji saskaņojot… Domāju, ka pie mums šādā situācijā starp kaimiņiem jau būtu notikušas neskaitāmas tiesas prāvas un faktiski ne visai lietderīgi izlietoti līdzekļi un enerģija…
Šķiet, šobrīd ir pienācis brīdis, kad zaļā kursa mērķi – gan lielie Eiropas mērogā, gan arī pavisam nelielie, vietējie ir samērojami ar reālajiem apstākļiem. Un, dzirdot par jaunām uzņēmēju iecerēm, labāk būtu, ja tās uzreiz nenoliegtu, bet gan visi kopā domātu un lemtu, kā panākt cilvēkiem un dabai labāko risinājumu.
Nu, bet spēlējot golfu blakus var gan visu saost un pat strādnieku vaimanas par neuzskaitītajām un neapmaksātajām virsstundām dzirdēt.
Vislielākā smaka nāk no okupāciju slavinošā dzelzsgabala Mālkalnā.
Tukumā kopš Atmodas valdījuši komunisti un gan tas ārprāta piemineklis, gan kopumā visai nepievilcīgā vide ir tam sekas. Par pieminekli neviens pat nerunā, laikam jau tomēr komunistu atvasēm ļoti patīk, tāpat kā atpalikusī un degradētā vide netraucē. Tirgus ir uzskatāms piemērs. Visi pieraduši un dzīvo tik nost. Tikai brīvdienās pie pirmās izdevības vairums pārvietoties spējīgo mūk prom, jo te nav ko ne redzēt, ne darīt. Šeit elpo un ir dzīvs komunisma un padomijas gars, to jūt gan gorodokā, gan citos guļamrajonos, nolaistajā centrā un tirgū.
Man atceroties 70 un 80 gadus tirgus bija skaistāks un galvenais tur zivju dažādu bija daudz,bet tagad tukšums,bet runājot par garu es ceru ka tagad daudz kas mainīsies,jo no vecās domes darbiniekiem praktiski nekas nav palicis.
Negribu strīdēties par faktiem, kas pastāv un nav slavējami, bet saistībā ar naudu un darbošanos ir ne tikai slinkums un nesaimnieciskums, bet arī tomēr objektīvi iemesli. Jau minētie pandēmijas izraisītie apspiestības momenti, tagad – kara radītās krīzes, kuras turpināsies vēl kādu precīzi nenosakāmu laiku… Daudzi tomēr ir zaudējuši ienākumus, bet pabalsti nav tas pamats, uz kuru balstīt ļoti optimistisku omu. Un turpmākais laiks arī rada bažas par mūsu maksātspēju un vispār – pat par nākotni…
Kultūras namu zāles varbūt arī piepildītos un brīvu vietu būtu maz, ja vien biļetes būtu lētas, ja vien vēl joprojām nebūtu mazliet bail no pūļiem tā paša kovida dēļ… Kā palētināt biļešu cenu? Kā palētināt mākslinieku ierašanos? Mākslinieki pa šo laiku paši ir knapi izdzīvojuši. No viņiem mēs nevaram prasīt nolaist biļešu cenas. Tad varbūt telpu īre varētu tikt samazināta? Tagad apkure būs atslēgta, bet par to ir maksāts visu apkures laiku… KN nekādu uzkrājumu nav… Varbūt vienkāŗši pašiem jāsāk rīkot sev atmiņā paliekošus, patīkamus brīžus – tādus poētiski-muzikālus krīzes laika groziņvakarus? Protams, kādam tos jāorganizē, citādi haoss vien sanāks… Bet… vai uz tādiem pasākumiem atnāks daudzi? Varbūt tie, kas tagad arī te komentē un sūkstās par noplukumu, paši nemaz neizkustēsies no mājām…
Pastāv un veselību bojā ne jau tikai pārtikas ražotāju izraisītās smakas. Nezinu ieteikt tehniskos risinājumus smaku novēršanai lopkopībā, bet, ja ir kāds rūpniecisks uzņēmums, kas visiem dzīvi bojā ar savām smakām, tad to gan var novērst daudz operatīvāk, tas ir pat obligāti jānovērš. Ir nepieciešamas tikai gaisa attīrīšanai domātas ierīces un filtri, kā arī uzņēmumu vadītāju vēlēšanās to visu ieviest. Bet, lai viņiem šī vēlēšanās būtu, tad pastāv vides inspektori, kam jāstimulē šo vēlēšanos. Un soda piemērošana par gaisa attīrīšanas aprīkojuma neesamību ir tiesiski iespējama. Kā ir mūsu novadā ar šo pasākumu kompleksu? Vai šur tur smirdīgs gaiss nenāk arī no kāda rūpniecības uzņēmuma? Un uzņēmums tāpēc nav jāslēdz, tikai jāatgādina, ka jāpabeidz uzņēmuma labiekārtošana, kas faktiski nozīmē daudz plašākas teritorijas labiekārtošanu un labu omu apkārtējiem iedzīvotājiem. Šim momentam ir jāpaseko, un tas nu gan ir pašvaldības pienākums. Lielas pūles tas neprasītu – tikai rīkojumu speciālistam apsekot ražotnes un tad izvērtēt stāvokli. Diezin, vai uzņēmēji būtu ieinteresēti maksāt soda naudas, ja var tomēr saņemties un beidzot ieviest gaisa attīrīšanas ierīces.