Kaut mācību gadu iezvanot, Latvijas skolās audzēkņu skaits (salīdzinot ar pērno gadu) bija praktiski nemainīgs, tomēr izglītības eksperti atgādina – pēdējo desmit gadu laikā kopējais skolēnu apjoms ir sarucis 23% apmērā un nekas neliecinot par to, ka tuvākajā laikā šī lēnā, bet nenovēršamā lejupslīde varētu apstāties. Un, ņemot vērā, ka pedagogu skaits paliek nemainīgs un pat turpina augt, kā arī to, ka skolās un sistēmā kopumā tiek ieguldīti miljoni, ir mazliet dīvaini, ka vēl arvien ir jaunieši, kas tai “izkrīt cauri“. Šķiet, katru no mūsu aptuveni 250 000 skolēnu taču varētu apčubināt teju individuāli!?
Bet acīmredzot nevar! Vai savādāk pastāvētu tādi projekti, kā, piemēram, «Dari un proti», kura ietvaros pašvaldības šobrīd kā ar uguni meklē “nemotivētos jauniešus” – nu tos, kuriem dažādu iemeslus dēļ nav izdevies kaut kā pašiem aizkārpīties līdz Nodarbinātības valsts dienestam vai aizdomāties par savas izglītības uzspodrināšanu.
Bez ironijas – ja kaut 100 jauniešus (projektā paredzēts iesaistīt ap 5000) izdosies atgriezt vai arī uzlikt uz pareizā ceļa, manās acīs tam paredzētie deviņi miljoni eiro nebūs iztērēti lieki. Kā nekā – bērni mūsu nākotne – potenciālie pensijas pelnītāji utt.utjp.! Taču, lai piedod manu skepsi iecerē iesaistītie, cik nācies šādus un līdzīgus projektus skatīt dzīvē, visu resursu lauvas tiesa aiziet tieši to administrēšanai – sapulcēm “pirms, “pēc” un “pa vidu”, dažādiem pašslavināšanās pasākumiem, mentoru kursiem un citām īstajiem projekta objektam blakus vai pat attālu stāvošām lietām. Bet pats jaunietis? Tā arī nepaliek skaidrs, vai visas šīs aktīvās darbošanās rezultāta kļūst kaut par gramu ”motivētāks”… Kā izrādās, līdzīgi tas ir arī ar citiem ieguldījumiem. Piemēram, «Re:Baltica» žurnālisti izpētījuši – kaut Latvijas arodskolās pēdējos gados ieguldīti pat 183 miljoni eiro, tāpat vēl arvien ap 9,6% audzēkņu mācības tomēr nepabeidz un profesiju neapgūst. Iemesli ir dažādi, taču viens no būtiskākajiem – izglītības sistēma brēc pēc būtiskām reformām, to skaitā, arī pēc mācību iestāžu tīkla pārskatīšanas (ar uzsvaru – pēc būtības, ne tikai audzēkņu skaita). Bet nu diezin vai vēlēšanu tuvums maz ko tādu pieļaus un, attiecīgi, vai Eiropas miljoni savu mērķi kaut daļēji, bet tomēr sasniegs?