Vai samērīgi?

Žurnālistu vidē, protams, nevarēja palikt nepamanīta epopeja ar «TV Rain», ko varēja vērot teju kā tādu traģikomisku seriālu, kurā neiztrūka ne asaru, ne villošanās, ne neizpratnes, ne dziļas nožēlas, vismaz  tādas – virtuālas. Neskatoties uz emocijām, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) gan bija nelokāma un apraides tiesības šim Krievijas kanālam tāpat pārtrauca, uzkaitot arī pārkāpumus, ko šis kanāls ilgākā laika periodā veicis.

Jau iesākumā – vēl tikai sajūtu līmenī, kaut kas ar šo visu tomēr līdz galam nelikās pareizi, taču tikai vēlāk, kad savu vērtējamu un skatījumu sniedza citi, tostarp Latvijas žurnālistu asociācija un ar mūsu kolēģa Arņa Šablovska starpniecību arī Lidija Lasmane-Doroņina un viņas ieslodzījumu laika līdzgaitniece Tatajana Kovaļeva, tas ieguva arī formulējumu.

Nē – nav krievu žēl – vismaz ne tādā klasiskā izpratnē. Un nebiju arī konkrētā kanāla īstenā auditorija, lai pēc apraides tiesību pārtraukšanas izjustu īpašu diskomfortu vai, nez, informācijas vakuumu. Kaut to nu gan nevarēja nepamanīt, ka tieši šo mediju Putina Krievijā un, kas pārsteidza, arī te, Latvijā, pieskatīja jo īpaši rūpīgi un sociālajos tīklos vārījās pie katra iespējami pārprotamā «TV Rain» žurnālista žesta. Un atliek minēt kaut vai cepšanos par interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi laikā, kad tika nojaukts Uzvaras piemineklis. Pats intervijas varonis skaidroja, ka izprot, ko un kādēļ žurnālists jautā, un bija visnotaļ gatavojies skaidrot pašvaldības pieņemtos lēmumus, savu un arī Latvijas nostāju krievu žurnālistiem.  Bet nu virtuālais pīļu dīķis jau bija paguvis uzvārīties, un pārsvaru te guva tādi galējie viedokļi, kur kopējais vēstījums bija „ko tie krievi vispār atļaujas“.

Bet nu atļaujas! Un tas, kas nereti pazūd kaut kur tulkojumā, tāpat kas bieži vien arī politiķiem, teiksim tā, nepielec, ir tas, ka žurnālists nav kaut kāds tur politiskās varas mēles un roku pagarinājums un neapkalpo nosacīti oficiālo varu, oficiālo viedokli. Žurnālistam ir jāuzdod jautājumi, jāurda, jāmēģina izzināt, un tas ne vienmēr būs tā – glaudot intervējamos un, iespējams, arī jūtīgāko auditorijas daļu pa spalvai. Galvenokārt tas jau pašas auditorijas labā, jo, ja tiešām tai tikai izpatiktu, jājautā, kas paliktu pāri? Ir arī atbilde. Dzīvnieciņi, sekss un asinis, kas esot ne tikai reklāmistu, bet vispār – izklaidējošā žanra – svētā trīsvienība, jo par to cilvēki lasot un skatoties sižetus garantēti un visazartiskāk.

Bet, atgriežoties pie «TV Rain» un šī kanāla žurnālistu pārkāpumiem, jājautā, vai NEPLP lēmums tiešām bija samērīgs? Tas, īpaši, paturot prātā to, ka arī paša padomes vadītāja Ivara Āboliņa, lai arī pirms gadiem teiktos, bet tomēr ļoti jau prokremliskos izteikumus par Putinu un Ukrainu (izteicās, piemēram, ka Ukrainas tuvošanos ES noteikti nedrīkst atbalstīt, jo… “ko ar to krievvalodīgo masu darīsim?”, kā arī uzsvēra, ka Putins ir ļoti labs un mums visiem izdevīgs Krievijas vadītājs) Tāpat, vai mazums neviennozīmīgu, arī kļūdainu izteikumu, bilžu Latvijas medijos, sociālajos tīklos?  Vai tā tomēr nebūs šaušana pa zvirbuļiem ar lielgabalu, kur vāji slēpts galvenais vadmotīvs, ko brīdī pa brīdim klaji demonstrē pašmāju politiķi. Proti, ka to presi un žurnālistu tomēr vajag ierobežot. Un šis nu ļoti atgādina to…nu paši ziniet, ko… Jo tieši ar to sāka gan Putins, gan Lukašenko – ar to, ka palēnām un mērķtiecīgi iznīcināja neatkarīgu žurnālistiku un medijus… Lēnām, bet pamatīgi. Tā, ka palikuši tik simonjan- un solovjovveidīgi varas izsūtāmie. Vai tiešām uz šo ved mūsu ceļš?