Vai reiz varēsim iztikt bez Lielās talkas?!

Šāds retorisks jautājums izskanēja vēl pirms 15. maija, kad talka tikai bija plānos un vēl pat nebija zināms, vai tai būs ļauts notikt. Nu tā ir pagājusi, un atbilde ir, ka tie, kas nebaidījās no lietus un gribēja jau tradicionāli sakopt publiskas vietas, ar tukšiem maisiem nepalika. Jo – diemžēl – to, kas uzskata, ka katrs kafijas trauciņš, skārdene vai stikla pudele, kas izdzerta, ir jāizmet atkritumu urnā, bet, ja urnas nav, – turpat ielas, skvēra, parka vai meža malā, joprojām netrūkst. Lai arī jau vairākus gadus ikviens, kas mīl pastaigas vai sportisku atpūtu dabā, tiek aicināts visu, kas paliek pāri pēc apēstā un izdzertā, nest mājās, nevis atstāt meža zvēriem par šausmām, tā īsti šis aicinājums netiek ievērots. Varbūt meža takā čipsu paku gluži neatstāj, bet autobusu pieturas konteinerā gan paliek maisiņu maisi… Un ne tikai tur – arī ielas malā, nelielajā miskastītē pie veikala vai rotaļlaukumā. Var uz to raudzīties no dažādiem viedokļiem – sen pagājis laiks, kad vecāki bērniem neļāva ēst uz ielas, kā argumentu minot, ka varētu nākties dalīties ar pirmo pretimnācēju, lai nekārdinātu citus, kas varbūt arī ir izsalkuši… Un kas tiešām iedarbojās. Otra lieta: šķiet, tik daudz saldumu un citādu ēdamu nieku vai uz katra soļa, kā tagad, šķiet, nav bijis nekad. Protams, vienmēr jau var atteikties pirkt, bet vai daudzi spēj pretoties bērna īdošajam: ”Lūdzu, saldējumu!! Lūūūūdzuuuu!..”. Un kur gardums, tur papīrs, kociņš, trauciņš, ko tik ļoti negribas bāzt somā vai kabatā… Tie, protams, salīdzinot ar atkritumu kaudzēm mežos, ir nieki, taču no šādiem niekiem, jādomā, tad arī izlaižamies. Jo kādā brīdī taču ienāk prātā tas nākamais gājiens – ar atkritumu maisu, ar kaudzīti, ar kraviņu… un – uz mežu! Ja 12 gadu laikā, kopš notiek talkas, mēs to tik vien darām, kā vācam un vācam, tad sen taču tas, kas neapzinīgajos padomju laikos tik izbērts, ir savākts un aizvests. Lai atceramies miskasti, kas gadiem tika bērta eglītēs pie dzelzceļa Durbē, tepat pilsētā, Saules dārzā, kuru skolasbērni ar kailām rokām aizvāca… Tomēr, ja ne šajā, tad citā vietā kāds atkal kaut ko izgāž. Reizēm liekas, ka tādas muļķīgas spēles pēc – lai tikai talcinieki vāc!

Bet patiesībā – pašā sistēmā ir lielas problēmas. Lai arī ir teikts, ka visiem iedzīvotājiem ir jāiesaistās atkritumu apsaimniekošanā, visdrīzāk, tā nenotiek, vai nenotiek pilnā apjomā, ja reiz kādam daudz izdevīgāk ir šo smirdošo atkritumu maisu (maisus) vadāt līdzi automašīnā, kamēr izdosies atrast vietu, kur tos izmest, lai kāda redzīga acs to nepamanītu. Vai tiešām nepilnu četru eiro dēļ, kas jāmaksā par privātmājas konteinera vienreizēju izvešanu mēnesī?! Kāds vaicās: kāpēc tieši privātmājas?! Tāpēc ka daudzdzīvokļu mājā 4,20 eiro uz cilvēku sarēķinās pat tad, ja kāds būs nošķirojis pilnīgi visu un uz konteineru tā arī mēnesi nebūs gājis. Lai arī šāda iespēja skan pārspīlēti, taču tā ir, tāpēc, ja četru cilvēku ģimenei ir jāmaksā par atkritumiem tuvu 20 eiro mēnesī, tā diez vai kaut ko vedīs uz mežu. Risinājums? Citās valstīs par atkritumiem visi maksā vienādu cenu, neatkarīgi no tā – vai dzīvo daudzstāvu namā, vai privātmājā, un neatkarīgi – vai atkritumu radītājs ir mazs bērns, vai pieaugušais, jo, kā zināms, zīdaiņi pamperu dēļ rada vairāk atkritumu nekā dažs labs taupīgs pieaugušais. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, vai reiz iztiksim bez talkām, labāk godīgi atbildēt, ka laikam jau nē. Bet, paldies dievam, ka līdzās mēslotājiem ir gana daudz arī  tādu, kas ar mēslošanu nespēj mierīgi sadzīvot.