Īsti vairs nespēju atsaukt atmiņā to, kādas bija emocijas, kad pirmo reizi bērnībā iepazinos ar Eleonoras H. Poteres pagājušā gadsimtā radīto dzīvespriecīgās meitenītes Polliannas tēlu. Iespējams, pat kādu brīdi spēlēju grāmatā aprakstīto “prieka spēli” (tās uzdevums: katrā lietā un situācijā meklēt labo, priecīgo. Piemēram, Polliannas gadījumā – ja tev lelles vietā uzdāvina kruķus, priecājies par to, ka tev tādus nevajag, un tā tālāk). Neatceros. Toties skaidri zinu, ka kaut kādā brīdī grāmatu tomēr ievietoju pie failiem ”pārlieku cukurots un naivs” – katrā gadījumā ne tāds, ko gribētos pārlasīt arī pieaugušā vecumā. Tomēr, ja ne atgriezties pie bērnu literatūras, tad mazliet paspēlēties ar Polliannas principiem pēdējā laikā reizēm gribas arvien biežāk…
Vēl pavasarī daudzreiz nācās atkārst, cik visi esam noguruši no pandēmijas un tās radītājiem ierobežojumiem, īpaši jau tie, kuri tos uz savas ādas izbaudīja vistiešāk – kultūras ļaudis, sabiedriskajā ēdināšanā nodarbinātie, tie, kuri cenšas ielauzties izklaižu industrijā, un citi. Un tomēr kaut kur – tur, bija tā gaišā cerība, ka drīz, pavisam drīz tam būs gals, jo, neskatoties uz visām nebūšanām, tai skaitā politiskajām, bija taču doma, ka līdz ar vakcinācijas pieejamību viss būs atkal kārtībā. Kurā brīdī viss aizgāja šķērsām?! To tagad grūti pateikt. Bet šobrīd atkal esam turpat, ja ne vēl dziļākā krīzē, un sabiedrībā kopumā tas pagurumus, apnikums, arī agresija, kas pārlieta ar tradicionālo rudenīgo melanholiju, šķiet, arī izpaužas arvien spēcīgāk.
Kur to labo, gaišo tvert? Nu, labi, neesam mēs Eiropas vissliktākie, vērtējot vakcinācijas aptveri, tomēr smagā pakaļgalā gan. Jā, bet mums tāpat vēl skolas strādā klātienes režīmā! Vai tad tas nav panākums? Tajā pašā laikā pedagogiem kļūst arvien sarežģītāk laipot starp attālināto un klātienes režīmu, it īpaši, ja vēl jārūpējas, lai jaunieši valkā maskas un vispār – epidemioloģiski droši uzvedas. Savukārt jaunieši… Šķiet, ka daļa vēl arvien ieslīgusi tādā asociālā jeb virtuālā burbulī, kas iesākumā spiestā kārtā aizstāja tieši cilvēciskus kontaktus. Nu bet to trīs mēnešu laikā, kas ārkārtējā režīmā, gan viss sakārtosies? Gribētos jau, protams, ticēt. Bet eksperti, kuri pārzina vīrusa izplatības drēbi, tomēr saka, ka valdības lēmumi ir novēloti, kā arī – nepietiekami stingri…
Tas viss – pandēmija, ierobežojumi –, protams, reiz beigsies! Vien jājautā: kā? Un, lūk, tas lielā mērā no pašiem atkarīgs un, kā man vismaz šķiet, arī no tā, vai spējam novērtēt tās labās lietas, ko dzīve tomēr visu laiku piespēlē.
