Valsts Dabas fonda pētījumos par apdraudētās dabas stāvokli Latvijā secināts, ka pirms 50 gadiem dabiskās pļavas Latvijā aizņēma 30% no Latvijas teritorijas, bet 2007. gadā tikai 0,3%, turklāt 60 līdz 80% no šiem 0,3% ir izzušanas stadijā. Secinājums: palikušās pļavas saglabājamas kā dārgas un retas pērles.
Diskusiju sākuši gan Latvijas Dabas fonda, gan Dabas Aizsardzības pārvaldes speciālisti, gan Latvijas Universitātes pļavu pētnieki, gan zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Izrādās, ka dabisko pļavu uzturēšanas, bioloģiski augstvērtīgo zālienu saglabāšanas atbalstam ir iztērēti 20 miljoni latu. Un kur tad vēl pētījumi un projekti! Taču cerētais mērķis nav sasniegts.
Nu atklājas, ka nav sadarbības starp dažādu institūciju pētniekiem un lauksaimniekiem, ka zinātnieku ieteikumi ne vienmēr ir pamatoti, kā tas, piemēram, ir ar vēlo pļauju bioloģiski vērtīgajos zālienos. Arī zālēdāju dabiskajās pļavās – 0,7 liellopu vienības uz hektāru – esot par daudz. Izskan rosinājumi: lai saņemtu valsts maksājumus, jānosaka citi kritēriji. Visā šajā ir tik daudz dažādu reglamentētu lietu un, protams, līdz ar to arī pārpārēm nodrošināts darbs ierēdņiem un zinātniekiem.
60., 70. gados dabiskās pļavas sāka pļaut īsi pirms Jāņiem un pļāva visu jūliju. Dabas daudzveidība tika saglabāta. Toreiz nebija nedz tik daudz noteikumu, direktīvu, nedz arī tik daudz aizsargātu dabas teritoriju. Tiesa gan, pār laukiem tik daudz nebija gājusi pāri visu varenā meliorācija, kā rezultātā tīrumi tika savienoti un starp tiem esošās puķu pļaviņas pārtapa par, kaut arī nereti ar dūksti vidū, labības laukiem. Domāju, ka otrs trieciens dabiskajām pļavām ar augu daudzveidību bija lauksaimniecības zemju apmežošana pēdējā desmitgadē. Ne viena vien dabiska pļaviņa, kur agrāk vāca sienu un kas kartē skaitījās lauksaimniecībā izmantojama zeme, tika transformēta un pārtapa par meža stādījumiem. Neviens šo pļavu pirms attiecīgo atļauju izsniegšanas nevērtēja.
Nu tapuši jauni priekšlikumi pļavu saglabāšanai. Katra pļava tiek salīdzināta ar dabas pērli. Tomēr jautājums, vai pratīsim šo pērli saglabāt, paliek atklāts.
Te nu mēs esam nonākuši ar visām Zemnieku Saeimām – lielražotāju atblastītājiem – lazdiņiem, dzelzkalējām, krievāriem, un visbeidzot straujumām, kuri rūpējas tikai un vienīgi kā novirzīt visu lauksaimniecības attīstības fiansējumu ražotājiem un pārstrādei. “Katram zemes hektāram ir jānes peļņa!” – tāds ir šo “lauksaimnieku” lozungs.