Vai pārmaiņas tiešām ir iespējamā ietaupījuma vērtas?

Žurnālista daba, kas cita starpā liek būt par to cilvēku balsi, kam sava pagadījusies tāda klusāka vai dzīves saimnieku daļā nepamanāmāka, vienmēr liek saausīties, kad valsts vai vietējie politiķi sāk domāt par sociālās aizsardzības budžeta apgraizīšanu. Tāda un visai nopietnos apjomos iecerēta arī mūsu novadā. Un ja tā, tad nākas īpaši sarosīties un mazliet parēķināt līdzi…

Tieši šobrīd ikviens no mums var izteikt savu viedokli par tikai pāris mēnešus spēkā esošajiem saistošajiem noteikumiem, kas paredzēja, ka pašvaldība ik mēnesi piemaksā 400 eiro par katru ilgstošās aprūpes iestādē jeb pansionātā «Rauda» izmitināto novada iedzīvotāju. Nu no 1. jūlija šo atbalstu iecerēts ņemt nost – neesot pašvaldībai vairs tam naudas; jau tā bijis vai neiespējami pieņemt daudz maz sabalansētu budžetu… Ja tā pirmajā mirklī paskatās un vēl arī paklausās, ka šajās piemaksās gadā jātērē vairāk nekā 1 miljons eiro, tiešām jāsāk aizdomāties. Bet… vai mums maz ir tik daudz aprūpējamo? Ja pieņem, ka atbalsts ir tikai daļa no nepieciešamās summa, – jo daļu tak sedz paša aprūpējamā pensija un tuvinieku maksājums, – iznāk, ka aprūpes iestādē ir vairāk nekā tūkstoš iemītnieku. Bet «Raudā» taču nemaz tādas ietilpības nav! Savukārt, ja rūpīgāk paskatās dokumentos, var paskaitīt, ka pansionātā šobrīd uzturas ap 70 novadnieku, un par 30 no viņiem jau piemaksā ģimenes locekļi. Tātad reāli šobrīd pārskatāmie noteikumi attiecas uz 30 ģimenēm, jo par vientuļajiem iemītniekiem pašvaldībai jau tik un tā būs jāmaksā pilna summa, kas, kā izrādās, šobrīd ir jau sasniegusi 1220 eiro… Tad – kāds ieguvums?

Daži cītīgākie mūsu avīzes lasītāji jau būs pamanījuši, ka aritmētika mums reizēm klibo, bet, ziniet, man nekādi nesanāk tas atbildīgo amatpersonu minētais skaitlis, kas dažādās balsīs tiek minēts arī šī numura lappusēs. Proti, sareizinot 400 eiro ar 30 potenciālajiem maksātājiem un 12 gada mēnešiem, man nekādi neiznāk vairāk par 144 000 eiro. Bet domē tiek runāts par ietaupījumu vairāk nekā 300 000 eiro apmērā…

Nu, iespējams, ka kaut ko neesam sapratuši, kaut ko pārpratuši, kaut ko nezinām un rēķināt nemākam, taču to gan pēc pieredzes labi zinām, ka vēl vairāk jāsāk ausīties, kad stāstiem par nepaceļamiem izdevumiem pievienojas ieinteresēti ārpakalpojuma sniedzēji…

Un, jāatzīst, ka saausījāmies jau tad, kad, kā izrādījās, ne tikai mums, bet arī vairākiem lasītājiem negaidīti mūsu pašvaldība mājas aprūpes pakalpojumu nolēma iepirkt nevis, kā līdz tam, no Samariešu apvienības, bet no biedrības Latvijas Sarkanais Krusts Talsos dislocētās nodaļas. Pirmkārt, jau tāpēc, ka par samariešiem bija vienīgi un tikai labas atsauksmes, kas, jāuzsver, šajā tik smagajā aprūpes jomā tiešām ir retums… Otrkārt, kā izrādījās, arī tad, kad lēmums domē jau faktiski bija pieņemts, ar šī pakalpojuma saņēmējiem, kas lielākoties ļoti jūtīgi uztver ikvienu pārmaiņu, pirms avīzes izteiktās intereses neviens par to runājis nebija… Treškārt un galvenokārt, kļuvām īpaši aizdomīgi, kad uzzinājām, ka jaunajam pakalpojuma sniedzējam nav kāda mājas aprūpei ļoti svarīga un arī pieprasīta ”instrumenta” – nav, kā tas bija samariešiem, mobilās aprūpes auto, kurā cilvēku, piebraucot pie viņa mājas, varēja gan nomazgāt, gan sakopt, aprūpējot pēdas un, ja nepieciešamas, apgriežot arī matus. Izrādījās, ka vienīgais jaunā pretendenta pakalpojuma kvalitātes rādītājs… ir ”pa visām ailītēm” cenā zemākais piedāvājums. Jāteic, ka pirms Jaunā gada tam līdzi nāca arī mierinājums, ka mazgāšot jau cilvēkus, mazgāšot, tikai – citādi. Kā? To varam uzzināt šī laikraksta sarunā ar sociālā dienesta vadītāju – Sarkanais Krusts ar saviem džipiem katru, kas vēlas, varot pa visu novadu krustu šķērsu izvadāt – dušas esot gan tepat, Tukumā, gan Džūkstē un Irlavā… Cik tas pieņemami un ērti, protams, pašu speciālistu ziņā. Turklāt, kā uzsver, sociālā dienesta vadītāja, daudzi jau nemaz mazgāties negribot…

Un tad iedomājos savu pērn mūžībā aizgājušo tēti un vēl dažu labu viņam līdzīgo, kam katrs noietais metrs ultra maratona vērtībā un par kilometriem garu braukšanu pat nevar būt runas, un, jā, taisnība, – neviens no man zināmajiem, kas tika vai tiek aprūpēts mājās, tādai braukāšanai nav gatavs… Jā, protams, cilvēki ir dažādi, tikai…

Kā uzzinājām pagājušajā nedēļā, tai tantei, kas uztraucās, kā nu būs, kad ”labie samarieši” pie viņas vairs nebrauks, kopš Ziemassvētkiem neviens pat nav piedāvājis nomazgāties…

Lūk, arī tāpēc ar ļoti lielām aizdomām un bažām skatāmies uz Sarkanā Krusta (SK) pieteikto vēlmi pārņemt novada ilgstošās aprūpes pakalpojumu jeb pansionāta «Rauda» pārvaldīšanu. Jo tas, ko, apspriežot šo iespēju, dzirdam no atbildīgajiem, ir vien iespējamais ietaupījums. 8 eiro dienā, ko par katru iemītnieki sola ietaupīt SK, tiešām ir ievērojama summa, bet… Vai tam solījumam ir arī otra puse – tas ir, iespējas sniegt tiešām kvalitatīvu pakalpojumu cilvēkiem, lai viņi sava mūža nogali varētu pavadīt iespējami cieņpilnos apstākļos, lūk, par šo šobrīd nav nemazākās pārliecības. Un patiesību sakot, arī par ietaupījumiem un ieguvumiem vēl varētu pastrīdēties…