Slejas tēmu mani ierosināja kāds rīta radio raidījums, kur laikā, kad ceļoju no bērnudārza uz darba vietu, vienmēr skan “interesanto ziņu“ apskats. Šoreiz izsmieti tika divi dramatiski notikumi, kas norisinājušies pavisam atšķirīgās pasaules daļās, bet savā ziņā ir cieši saistīti. Pirmais atgadījums norisinājies Ziemeļamerikā, kur kāda ģimene visžēlīgi adoptējusi viņu pagalmā pamestus kaķēnus. Rezultātā dažiem tās locekļiem… nācās lūkot pēc medicīniskās palīdzības – tik saskrāpēti un sakosti viņi bija, kad mēģinājuši kaķēnus barot! Tad arī atklājies fakts, ka izmēros pabrangie, ausu pušķiem rotātie “kaķi“ patiesībā ir nekas cits, kā lūšu bērni, kas daudz labprātāk dzīvotu savvaļā. Taču vēl par kādu procentpunktu nelāgāk izgājis kādai Ķīnas iedzīvotājai, kas bija iegādājusies Tibetas mastifa kucēnu. Jaunais ģimenes mīlulis jau sākotnēji izrādījis ārkārtīgi lielu apetīti, notiesājot nūdeles un augļus kilogramiem, kilogramiem vien. Taču kundzei aizdomas radušās vien tad (!), kad sunītis uzēdis vairāk nekā simts kilogramu un sācis slieties uz divām kājām…Izrādījās – lācis viņai iesmērēts!
Bet, ja šķiet, ka tādi joki notiek tikai kaut kur tālu aiz Latvijas robežām – tā nebūt nav. Ar apskaužamu regularitāti lielākajos portālos, to sadaļās, kur brīva vaļa pašiem lasītājiem, parādās fotogrāfijas ar “dīvainiem mākoņiem” un “dīvainu sauli”, kas liecina par “pasaules galu“, kaut skaidri redzams, ka nofotografēts vien kārtējais halo efekts vai cits saules gaismas radīts vizuāls acu māns. Tas liek aizdomāt, vai cilvēciņi maz iepriekš acis uz sauli pacēluši? Tāpat vēl pagājušā nedēļā uz īsu brīdi internetu pāršalca ziņa, ka Daugavā it kā noplūstot nezināmas izcelsmes ķīmiska vielas. Gala rezultātā tie izrādījās… ziedputekšņi. Nu, labi, ja godīgi, putekšņu gadījumā, kā bija noprotams, galvenie panikas cēlāji bija tieši ugundzēsēji-glābēji, kam tieši šajā laikā Daugavas tuvumā norisinājās mācības. Un viss taču beidzās ar pozitīvu bilanci – ugunsdzēsējiem tas bija kārtīgs treniņš darbam uz ūdens, savukārt vides dienestam iespēja reiz pa reizei atnest arī labas ziņas – par to, ka “viela“ šoreiz izrādījusies pavisam nekaitīga. Reizēm taču labāk ir satraukties it kā bez pamata, nekā pavisam palaist garām to ļaunuma vēstošo mirkli, kas var novest pie dabas vai citas katastrofas, vai ne?
Bet, redz, ir arī situācijas, kad katastrofa, pat ja ne liela mēroga, atbildīgajām institūcijām nešķiet īpaša satraukuma vērta. Kā izrādās (vairāk lasiet laikrakstā) – sprāgušas un, acīmredzot, noindētas zivis privātā dīķī ir vien paša privātā dīķa un beigto zivju problēma. Nu meklējiet, kur “vēži ziemo” jeb no kuras bedres vai pārmiglotā lauka inde īsti noplūdusi! Tad atkal jābrīnās – vai tad tiešām šis privātais dīķis atrodas kaut kur uz mēness, ne pašu zemes, kur ūdeņi (jo īpaši ūdeņi!), neņem vērā cilvēka novilktās robežas, jo plūst, kur nu kā tiem patīk? Kad īsti jāsāk celt paniku? Vai jāgaida, kad lācis, tpfu, problēma būs izaugusi kārtīgā lielumā?…
Jautājums autorei. Lūdzu izskaidrot, kas ir procentpunkts un, kā tam jēga šajā tekstā?
Atbilstoši teksta loģikai, šajā gadījumā ekonomikas termina pieminēšana apzīmē iespējami mazāko lielumu. Tātad konkrētā teksta gadījumā būtu jāsaprot, ka Ķīnas iedzīvotājai klājies tikai mazliet mazliet labāk nekā viņas amerikāņu līdziniecei.
2.teikumā drukas kļūda.
Varbūt kādreiz mēģini izgulēt paģiras un tad rakstīt.