Neiespējami nepamanīt un nedzirdēt draudošās ziņas par dramatisko demogrāfisko situāciju Latvijā. Bez maz pēc pārdesmit gadiem Latvijā būs tikai pārsimts tūkstošu iedzīvotāju…
Sabiedrībā populārākie attaisnojumi mazajai dzimstībai Latvijā ir divi – iespējamo vecāku nedrošība par savu nākotni un valsts atbalsta trūkums.
Jā, ja daudz maz atbildīgam cilvēkam nebūs pārliecības, ka viņam rīt būs darbs, ienākumi, ka viņš spēs samaksāt rēķinus, nodokļus, tad diezin vai šis cilvēks vēlēsies uzņemties atbildību par bērnu… Vai tur kas pārmetams? Noteikti nē! Pārmest varam politiķiem par to, ka viņu neapdomīgās darbības rezultātā esam spiesti piedzīvot sociālekonomisko šoku. Ja gribam vairot demogrāfiju, valstij jābūt stabilai ekonomikai.
Bet par otru iemeslu – valsts atbalsta trūkumu… Nav šaubu, ka kaut kādam valsts atbalstam ģimenēm ar bērniem jābūt, bet vai nu tas ir tieši proporcionāls iemesls dzimstības pieaugumam? Iespējams, ir arī tādi cilvēki, kas bez smalkiem aprēķiniem maz ko dara. Bet, patiesību sakot, gribētu redzēt tos divus pieaugušos cilvēkus, kuri pirms bērna ieņemšanas, cītīgi studē dokumentu un dažādu projektu kaudzes – valsts nodokļu politiku, nākotnes ekomomiskām perspektīvas, starptautisko aizdevēju prognozes un, kas jo svarīgāk, koalīcijas vienošanās protokolus un zaļzemnieku sarkano līniju robežas…
Vai tiešām mazajā dzimstībā vainojami tikai šie divi sabiedrībā populārie iemesli? Jā, šobrīd visās nelaimēs ērti vainot tieši valsti, jo visi, ar galvu mājot, piekritīs un liekus jautājumus vairs neuzdos. Tomēr es zemo dzimstību skaidrotu savādāk, manuprāt, lielākā demogrāfijas problēma ir nevēlēšanās uzņemties atbildību. Godīgākie tā arī pateiks, ka nevēlas atņemt laiku sev, jo būs jāatsakās no ierastā brīvā dzīvesveida, tādēļ bērnus radīt nedomā. Ne tik godīgie (pret sevi un arī valsti) sev un citiem iestāstīs, ka viņiem nepieciešami lielāki līdzekļi un jebkādos apstākļos atradīs skaidrojumu, kādēļ konkrētais laiks nav labvēlīgs bērnu radīšanai…
Bez šaubām savā ziņā demogrāfijas problēmās vainojama ekonomiskā situācija, bet ne tikai. Manuprāt, svarīgs faktors – jaunās paaudzes egoisms un kāre pēc vieglākas dzīves…
Kā tā var uzrakstīt? Vai autoram pašam ir bērni? Man ir divi, un sāp sirds, ja nevaru bērnam nopirkt divriteni un elementāras lietas. Par ekskursijām no skolas pat nerunājot, jo laukos vecāki nevar to atļauties. Strādāju pilsētā un pusi algas nobraucu ceļā uz darbu. Kāda te kāre pēc vieglākas dzīves? Viens vienīgs ,,vāveres ritenis".
nu, pa manam, ne par to ir runa! Vienkaarshi, ne jau pabalstu vai kaada cita izdeviigumaa deelj kaads beernus dzemdee (ar retiem iznjeemumiem), bet taapeec, ka GRIB beernus (vai – sanaak:)). Savukaart atrunas par to, ka “nevaram beernu atjauties”…kaut kaa nepaarliecina, jo nav jau tas nekaads biznesa projekts!?
Kad plānošu bērnu mēģināšu noskaidrot, vai varu nopirkt viņam riteni, nevarēšu, tad bērnu netaisīšu.
Bērni ir dzimuši pat kara laikā, bet lai laistu pasaulē bērnus ir nepieciešama drošības sajūta, ko diemžēl Latvija nesniedz. Bērns jāaudzina arī pēc gada un runa nav par pabalstu sistēmu, bet par iespēju strādāt par atalgojumu, kas nosedz elementāros izdevumus. Ko nodomā jaunās ģimenes , redzot bēdu stāstus,: " Paēdušai Latvijai." ? Runāt par šādu tēmu vajadzētu ar milzīgu pietāti un cilvēkiem, kas neaudzina bērnus, labi padomāt , vai es pats esmu gatavs šim pasākumam.
Bērns par naudu? Ne misija, ne atbildība, tikai viendienīša dzīves bauda.
Vienmēr attaisnojumam iemeslus pat dzērājs atradīs, tādēļ jau nav valsts jāvaino, bet tie, kuriem mēs esam uzticējuši valsts, līdz ar to, mūsu dzīves veida vadību ar likumiem, nodokļiem un visāda veida ierobežojumiem vai atvieglojumiem. Par lielākā vairuma tiesībām un labklājību nevar runāt, jo šeit tā ir tikai butaforija.
Vaina ir pārvaldē, kura atļaujas kampt un pazemot līdzcilvēkus šobrīd, aizmirsdami par rītdienas tiesu. Tā nāks un asarām neticēs.