Vai kultūras dzīve Tukuma novadā atgriezīsies pirmspandēmijas situācijā?

Bez cilvēkiem un naudas nav kultūras

Lieldienas aizvadītas. Citam tās pagājušās klusāk, citam – skaļāk, taču, klātesot dažādos sarīkojumos dažādās vietās, iedzīvotājiem secinājums viens – nekas nevar būt labāks par kopā būšanu, tāpēc šie svētki bijuši labākie no labākajiem. Ir liels prieks atkalredzēties, parunāties, satikties, lai gan… Un arī šo piebildi dzirdējām ne vienā vien vietā.., – ka slimība, kas visus mocījusi nu jau vairāk nekā divus gadus, nekur jau nav atkāpusies. Un, lai kā arī negribētos, nevar neredzēt, ka saslimušo skaits te pieaug, te samazinās, bet līdz nullei tā arī netiek. Varbūt tāpēc arvien vēl ļaudis šur tur pasākumos staigā maskās, lai arī neviens likums to vairs neprasa…

Bet, turpinot par kopā būšanu, kā saka kultūras darbinieki, – kolektīvos  aizvadītie divi gadi tomēr atstājuši robus, tāpēc ne viens vien aicina jaunus dalībniekus. Vai būs, kā senāk, to šobrīd neviens vairs nevar pateikt, tomēr itin visi ir gatavi kolektīvus piepildīt un gatavoties koncertiem, svētkiem un citām aktivitātēm. Un vienmēr jau atliek cerība, ka ceļu uz kultūras iestādi atradīs kāds, kas citkārt tajā nebija savu kāju spēris – arī tā ir bijis, vienīgi tad arī jābūt iespējai ko interesantu, labu un vērtīgu piedāvāt. Un te, protams, arī naudas jautājums ir no svara…

Diemžēl novada budžetā finansējums pasākumiem šogad samazināts līdz minimumam. Tas – lai taupītu līdzekļus citām vajadzībām. Tāds lēmums pieņemts, neraugoties uz to, ka valdība jau gada sākumā solīja, – no aprīļa visi pasākumi varēs notikt. Tagad jāsecina, ka brīvlaišana gan ir pienākusi, taču naudas, par ko pulcēt ļaudis vienkopus, ir tik maz, ka nekam jau tā īsti vairs nesanāk. Jo īpaši tas attiecas uz māksliniekiem, kurus varētu pieaicināt, jo – ja agrāk vēl varēja nenopirkto biļešu iztrūkumu segt no kultūras nama budžeta, tad tagad naudas tādiem mērķiem nav, bet, ko darīt, ja cerētās pilnās zāles vietā atnāks tikai puse apmeklētāju?! Vai skatītājs laukos paliks bez ierastās mākslas un kultūras baudījuma, cerībā – ja ļoti, ļoti gribēs skatīties teātri, gan jau tiks arī līdz Rīgai?!…

Jau pēc pirmā pandēmijas gada kultūras namos vairs neiegriezās daudzi, kas iepriekš bijuši cītīgi kultūras pasākumu apmeklētāji. Iemesli dažādi – veselība pieklibo, nav transporta, arī naudas, grūti atkal iznākt laukā no mājas… Un šādā situācijā bez pašvaldības atbalsta var gadīties, ka labi izremontētā kultūras iestāde paliks bez cilvēkiem… Jo arī kultūras darbinieks – palicis bez vērtējuma, kuru mūsu novadā nosaka pēc aktivitātēm, notikumiem, pasākumiem, var sajusties lieks. Un sanāk tāds kā apburtais loks…

Kaut kāds risinājums droši vien atrodams kultūras darbinieka spējā no nekā radīt brīnumu, pašam dziedot, spēlējot, pašam esot floristam un telpu dekoratoram, lai kaut jel kā taupītu tos centus, bez kura netikt pie eiro, lai tie, kas vēlas baudīt vietējo kultūru, pat nemanītu, ko prasījis kāds sarīkojums… Bet ilgi gan tā nevarēs. Un tad gan būs skaidrs, ka katrs lauku kultūrvidē pazaudēts cilvēks izmaksā dārgi un pat ļoti dārgi. Tāpat kā valsts mērogā bez kultūras nav nācijas, tā arī novados nekāda vietējā kopiena īsti nemaz nav iespējama…