Šoreiz atkal gribu paspekulēt ar sīkdomām par zināmo un nojaušamo. Proti, par to, kādai informācijai dodam priekšroku. Par to aizdomājos kādā intervijā par negatīvo Tukuma policijas tēlu, ko tā kā ļaunprātīgi kultivē valsts redzamākie plašsaziņas līdzekļi; jo īpaši – kāds «degošs raidījums»…
Intervijā man nācās taisnoties gan par amatbrāļu paviršību un neobjektivitāti, un vienlaikus atzīt, ka pati dzīve – sabiedrības pieprasījums – šo pusobjektivitāti ir aizstūmis – atstājis sauso ziņu presētajam formātam. Tam pašam, kur TV diktore bezkaislīgu seju ber tekstu par 13 lāčiem, kas sargājuši marihuānas audzētavu Kanādā, līdz krīt tādā smieklu histērijā, ka vajadzīgi 38 dubli, lai ziņu pabeigtu… Bija jautri, un skatītāji šo materiālu ievērtēja daudz biežāk nekā ziņas, teiksim, par zemestrīces draudiem Brazīlijā, vulkāna mošanos Itālijā vai Japānā…
Par to stāstu, iedomājot sociālo tīklu popularitāti. Vai esam aizdomājušies, kāpēc tik svarīgs ir kļuvis domubiedru – pat ne draugu, bet līdzīgo – viedoklis? Iespēja brīvi izteikties un novērtēt rezonansi? Dziļāk ņemot, tāpēc, ka sajaukto vērtību laiks – kurš zils un ne tik zils; kurš sarkans un kurš par tādu tikai uzdodas! Ir arī juku, pārmaiņu, karu un nemieru laiks. Tas ir laiks, kurā šobrīd dzīvojam un par nožēlošanu – ierastās svarīgo cilvēku (dažādu rangu vadītāju un speciālistu) tribīnes – kontrolētie plašsaziņas līdzekļi, vienlaikus ir kļuvuši gan pārāk smagnēji aktīvai komunikācijai, gan – neuzticami… Var jau būt, ka glupi ir domāt «es – man» kategorijās, taču cilvēciski saprotami – cilvēki vairāk uzticas nevis Prezidenta vai Valsts Nodarbinātības dienesta vadītājas gludajām frāzēm, bet līdzcilvēku sajūtām, padomiem un ieteikumiem, kā un no kā dzīvot, nezaudējot dzīvesprieku…
Nezinu, vai pareizi domā tie, kas apgalvo, ka visi mediji vienādi – ar sensācijām naudu taisa, tomēr pavisam noteikti laikā, kad notikumi tik strauji seko notikumiem, strādā arī cits paradokss – tie personiskie «es un man šķiet» aizčab kā pērnajās lapas vējā…
