Dziesmā saka, ka visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā. Un, kad nu sadomājām paši tās meklēt, izrādījās, ka Jāņu zāles nemaz tik vienkārši nav atrodamas: ceļmalas nopļautas, visi neizmantotie pļavas pleķīši nopļauti…
Jāatzīst, ka lauku ciemata apkārtnē neizdevās atrast pat tik parastu Jāņu dienas tradicionālo un parasti it visur augošo puķu – madaru – puduri.
Kolēģis Vents savā publikācijā atstāsta botāniķes teikto, ka skaistā, koši violetā mūsu pļavu prīmulu pārstāve, ko tautā sauc par bezdelīgactiņu, jau pazudusi un kļuvusi par retumu, bet Lietuvā atrodama vēl tikai vienā vietā, turklāt kādā nacionālā parka teritorijā. Jāatzīst, ka pēdējā laikā maz vai nemaz neredz saulpurenes jeb tautā sauktās sviesta bumbas, jeb poļas. Atceros arī, kā pirms apmēram 10 gadiem kāds nīderlandiešu botāniķis priecājas par mūsu pļavas bagātībām un stāstīja, ka, lūk, Nīderlandē no pļavu puķēm sastopamas vien parastās purenes, tās pašas – tikai kanālmalās.
Aizvien biežāk botāniķi meklē metodes, kā apsaimniekot dabiskās pļavas, meklē iespējas, kā tās varētu noganīt ar savvaļas lopiem, kā šīs pļavas pļaut, lai saglabātu augu daudzveidību. Taču varbūt ir arī vienkāršākas metodes – vien jāmaina attieksme pret zaļo teritoriju apsaimniekošanu? Kur tas iespējams, appļaut zaļās teritorijas varētu jūlija sākumā vai vidū, lai paspēj noziedēt un izbirt pļavas ziedētāju sēklas, jo patiesi viss lielākais pļavas puķu klāsts taču zied ap Jāņiem. Sēklu tirgotāji aizvien vairāk piedāvā pļavu puķu sēklas, lai tās audzētu dārzā, tādējādi par Jāņu zāļu trūkumu nebūtu jāsūdzas, taču īsteni zaļās, vismaz visu acīm pieejamās teritorijas paliek neinteresantas, zaudē savu botānisko daudzveidību un tā arī dažkārt pat nepamanām, ka mūsu pārcentības un neizpratnes dēļ kāda suga jau atkal un neatgriezeniski aizgājusi nebūtībā…
Tā mums Latvijas valstī ir zaļā vide ar 50% aizaugušo lauku,cik bija pirms kara, un kur var redzēt skaistus rudzu laukus ar rudzu puķēm,tas ir retums.
Jāpiekrīt vien būs, arī man noskūtās pļavas nemaz neliekas tik skaistas.