Tas ir teju refleksu līmenī, ka, izvēloties starp diviem it kā līdzīgiem produktiem veikalā, par labu nosliekšos tieši Latvijā ražotajiem. Un, jā, esmu gatava par to maksāt arī vairāk, pat ja brīžiem saprotu, ka īsti racionāla pamata tam nemaz nav. Katrā gadījumā, mani nevajā iedomas par to, ka, netīši iekožoties Polijas sārtābolītī, kā tāda Sniegbaltīte aizvēršu acis mūžīgā miegā! Un tomēr – vislabprātāk grauzīšu kaut kur tuvāk augušus ābolus, pat ja augļu glabāšanas metodes un to kvalitāte, visticamāk, ne ar ko daudz neatšķirsies no tālāk uz Dienvidiem augušajiem sugas brāļiem. Izņēmums varbūt ir vienīgi pilnīgā nesezona, jo ziemas vidū nevaru un negribu sevi pārliecināt iegādāties, piemēram, zemenes. Nav pat svarīgi, vai tās ir Spānijā kaut kādā brīnumainā kārtā nogatavinātas, vai, pieliekot pārcilvēciskas pūles, tepat Latvijas siltumnīcā izdīgušas un attiecīgi – maksā bargu naudu. Tās lai, manis pēc, paliek tiem, kuri allaž alkst pēc kaut kā tāla, nezināma…
Bet, neskatoties uz teju vai patriotiskajiem iepirkšanās ieradumiem, Latvijas lauksaimnieku protesti Eiropas Savienības līmenī tā līdz sirds dibinam izprotami man tomēr nav! Vienojoties prasībās ar citām Savienības valstīm, kas, tāpat kā Latvija, nav no turīgo gala, tiek norādīts uz it kā nevienlīdzīgo attieksmi, jo, redz, vēl arvien tiešmaksājumos saņemam mazāk, nekā tā sauktās vecās Eiropas valstis. Tas, redz, samazinot konkurētspēju, – uzvērusi Latvijas Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome. Kaut kādā mērā tas noteikti nav melots, taču tajā pašā laikā, domāju, ka ES maksājumi nebūt nav vienīgais faktors, kas Latvijā saražotajam liek piekāpties citu valstu lauksaimniecības produkcijas priekšā! Sāksim ar nodokļiem, par kuru apmēru un slogu, visticamāk, jādiskutē pašu zemītē un ar pašu valsts vīriem. Turpināsim ar nemitīgi katastrofāliem laikapstākļiem, it īpaši ja notic ikgadējiem lauksaimnieku pieprasījumiem pēc kompensācijām. Galu galā – apmēriem; nu nav mums tik daudz apsaimniekotu platību, lai ar kādu konkrētu produktu lielos apjomos spētu pārpludināt visu Eiropas tirgu, jo īpaši – konvencionāli audzēto (vairāk iespēju šajā gadījumā, manuprāt, ir bioloģiskajiem lauksaimniekiem, kurus attiecīgi būtu jāatbalsta vēl vairāk). Krietni mazāk mums arī tautiešu – lauksaimniecībā nodarbināto, savukārt ne jau tieši viņi saņem lauvas tiesu no ES tiešmaksājumiem.
Un vēl – pat ja ES atbalsts ir krietni mazāks nekā, piemēram, zemniekiem Francijā vai Vācijā, tas jau neatceļ faktu, ka arī iemaksājam kopējā budžetā ievērojami mazāk!
Vēl pavisam nesen aizejošās valdības finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola masu medijiem vēstīja, ka par katru eiro pretī no Eiropas Savienības saņemam četrus (pērn ES projektu līdzfinansēšanai no valsts budžeta tika novirzīti vairāk nekā 118 miljoni eiro, tātad tieši šo summu teorētiski jāreizina ar četri). Cits jautājums, kādos mega projektos to atkal pēc tam izķērnājam? Bet tas jau atkal nav stāsts par lauksaimniekiem…
Katrā gadījumā šobrīd pieejamā informācija liecina, ka nākamajā plānošanas periodā (2021.-2027. gads) Latvijas laukiem no ES budžeta ir paredzēts mazliet vairāk nekā 3 miljardi eiro, no kuriem 2,7 – tiešmaksājumiem (iepriekš 1,7 miljardi). Un atšķirībā no daudzām citām valstīm tiešo maksājumu apjoms Latvijas lauksaimniekiem nesamazināsies – tieši pretēji – nedaudz pieaugs (sasniegs 202 eiro par hektāru 2026. gadā). Vai tas ir slikti un “negodīgi”? Grūti spriest, ņemot vērā, ka man pie dvēseles ir vien domājamā daļā zem daudzdzīvokļu mājas. Tomēr ar pakausi jūtu, ka šoreiz lauksaimnieku organizācijas nedaudz pārspīlē…
Ļoti vieglprātīgi un nepārdomāti.
Pilnībā pievienojos autores pārdomām. Šodien laukos ir lielražotāju mafija, kura kāš valsti, iegādājas dārgu tehniku un pavredzina vēl darbaspēku laukos. Pie tam vaimanā par dabas katastrofām.
Un tos “nabadziņus” lielražotājus balsta no visu mūsu nodokļu maksātāju naudas!