Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks – bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."
Daži pašpārliecināti sīkulīši figurē arī mūsu pašu Latvijas politiskajā virtuvē, piemēram, tautā sauktais Hūtes kungs, kas, klusi darbojoties, savā tāltālajā provincē nervus pabojājis nevienam vien politiķim un tiesībsargājošo iestāžu vienkāršajam darbinieciņam. Tomēr stāsts šoreiz ne gluži par viņu vai viņa ekscentriskajām attiecībām ar likumu, bet par sindromu kā tādu.
Tātad – hipotēze: ja jau maziem cilvēciņiem tiek piedēvēts izcils žiperīgums, varbūt var secināt, ka garie eksemplāri diez ko neizceļas ar savām spējām operatīvi rīkoties? Un man pat būtu piedāvājums – šo pazīmi nodēvēt par… Zatlera sindromu (Lai piedod man tie, kas uzskata to par valsts "simbola" zaimošanu!). Pēdējā laikā sāk šķist, ka prezidenta kungu var bīdīt kā vien grib, un savu viedokli viņš maina biežāk nekā vējrādītājs virzienu! Solīja viņš visādi valdības un Saeimas darbību stimulēt, pat ar atlaišanu draudot, ja netiks noorganizēta kārtīga reorganizācija, kuras rezultātā gan valsts līdzekļi tiktu ietaupīti, gan tautai tīkamākas sejas vadībā parādītos. Tomēr ministri un valdošo partiju stūrmaņi ne tikai visa veida "saīsināšanai" aktīvi pretojas, bet ar vēl klaji paņirgājas, kā, piemēram, Saeimas priekšsēdētājs Daudzes kungs, kas uzsvēra, ka prezidentam jau nu galīgi neesot nekādas tiesības jel kādus ultimātus uzstādīt. Centās Zatlers, vēl centās savu mugurkaulu taisni noturēt un neuzmanīgi izteicās, ka premjers viņa acīs "uzticību" zaudējis. Taču pēc kārtējās ārkārtas sanāksmītes, pēc stundām ilgas parunāšanās… atzina šo valdību par…valdīt spējīgu. Zatlera sindroms?
Tāpēc nākamajam prezidentam jābūt vidēja auguma omulīgam resnītim, ar krietnu devu pofigisma un bez jebkādiem kompeksiem.
Muusu meera kungs,arii liidziigs augumaa Huutei!
Izlasot Lienas Trēdes rakstu ;Vai garumam ir nozīmes; to uzskatu par savas personības aizskārumu; jo katrs cilvēks piedzimst ar tām īpašībām ko liktenis tam ir lēmis, es neesmu vainīgs ,ka man bērnībā bija smaga slimība un sports mani izglāba, bet tādēļ jau publiski nav jāaizskar katra cilvēka viņa vizuālais izskats, pirms nākošo reizi rakstāt padomājiet, ko rakstiet,ne jau augums izšķir cilvēka dotības, tās ir iedzimtas, tikai augumam šeit nav nekāda sakara, manas vectēva mājas ir Zentenes pagastā un viņām ir mans uzvārds, tad jautājums, kāpēc ar anonīmo vēstuli par represēto pieminekli Tukums 2 stacijā griezās pie manis ,bet ne citur ,jo ir tak citas institūcijas ,šo rakstu uzskatu par savu vizuālā izskata aizskārumu,ko dievs devis tas jāpieņem,tas bērnu līmenī, kā kadreiz skolas laikos bija iesaukas, bet labāk tās nepieminēšu.Ar cieņu uz sapratni Guntars Ķirķis
Lasot rakstu Jūsu vārdu nemanīju, kāpēc tāda sāpe!?
Atbilde pigmejam ,nezinu kas esi ,bet aizskārt civēka vizuālās īpašības neviens nav devis tiesības ,jau sazinājos ar attiecīgām institūcijām, tā kā pigmejam iesaku paklusēt ,ja būs nepieciešams varēsim vēl tikties
Man tevis teikto būtu jāuztver kā draudi? Tad jau drīzāk man būs jāsazinās ar attiecīgajām institūcijām!
Nesaprotu, kur problēma, ja tavs vārds rakstā nav minēts, tavi komentāri nozīmē vien to, ka pats ar sevi neesi apmierināts, nevis kāds cits, un zem komentāra vēl parkastījis vārdu……..
agronoms, pieņemu, ka raksts aizskāris Tevi personīgi, žēl, ka tā;
Es nezinu, kas tās par institūcijām, bet tu laikam neesi sazinājies ar pareizajām… 🙁
Redz, ja rakstā nav pieminēta konkrēta persona, vai arī pazīme, pēc kuras var nepārprotami definēt konkrētu personu (piem., agronomu), tad nekādas prasības par kaut kādiem aizskārumiem nav iespējamas. Tad jau mēs visu laiku to vien darīsim, kā tiesāsimies. Es arī neesmu diez ko garš padevies, bet tāpēc tagad nebļauju par personiskiem aizskārumiem.