Vai esam atbildīgi par savu valsti?

Eiroparlamenta vēlēšanas pagājušas. Nudien iestājies tāds kā atslābums – nekaitina uzbāzīgu dāmu un kungu feisi plakātos un drukātajā presē, arī televīzijā par kādu politisko reklāmu mazāk. Arī vēlēšanu rezultāti – cik nu labi varēja būt, tik arī ir, par tiem nebūtu ko gausties. Tomēr neizpaliek arī pēcvēlēšanu mieles, jo zinām, ka vēlēšanās piedalījās mazāk nekā 1/3 vēlētāju. Tas nu gan bija pamatīgs pārsteigums! Un tas notiek laikā, kad saspringti sekojam līdzi Ukrainas notikumiem, kad ne viens vien pasaules mēroga politiķis skaidri izsaka brīdinājumu, ka līdzīga situācija iespējama arī Baltijā. Un šī nu bija reize, kad mēs katrs varējām paust savu nostāju, kad mēs varējām kaut nedaudz, tomēr kaut ko lietas labā darīt, lai starptautiskā mērogā mūs vēl vairāk neapkaunotu Ždanoka. Taču šo iespēju nu esam palaiduši garām.

Iemesli nebalsošanai bija vairāki. Pirmkārt, strādājošiem cilvēkiem neizdevīgie balsošanas laiki pirmsvēlēšanu dienās. Ne viens vien teica, ka vienkārši nav bijusi iespēja nokļūt iecirknī darba laikā. Arī vēlēšanu iecirkņu darba laiks vēlēšanu dienā tikai līdz 20.00 bija par īsu, jo tikai tad siltā, saulainā sestdienā ļaudis atgriežas no atpūtas pie dabas. Līdz 22.00 būtu paspējuši nobalsot. Taču bija jādzird arī tāds viedoklis, ka ”es jau nu neiešu vēlēt, lai kāds tai Eiropas parlamentā lielu algu vai pensiju saņemtu!”. Un tas diemžēl liecina par to, cik esam neinformēti un situāciju neizprotoši. Uz vispārējā ES fona lauku atbalstam esam izcīnījuši salīdzinoši daudz, arī citās jomās atbalsts ir gana pienācīgs. Ja paši nevīžojam pieslēgties pie kanalizācija vada un laižam visus labumus zemē vai upē, tad patiešām dzīvojam kā viendienīši. Un nerunājot par ekonomisko pusi vien, arī politiski ir svarīgi būt Eiropai piederošiem, lai izvairītos no lielā lāča apskāvieniem un nodrošinātu savas valsts neatkarību. Ja to neapzināmies, tad ar tukšu plātīšanos, ka esmu latvietis, ka esmu savas zemes patriots, neatkarību nenosargāsim.