Tukums – neliela pilsētiņa, kur iedzīvotāji viens otru pazīst, paziņu loks katram ir visai plašs, un attiecīgi arī dažādi notikumi ātri vien tiek izpausti salīdzinoši plašā sabiedrības lokā. Jau gadiem pilsētā klīst runas par to, ka «Tukuma pienā» ir jāstrādā pārlieku garas darba stundas, ka darba samaksa nav tāda, kādu darbinieki būtu pelnījuši… Lai arī runāts daudz un redakcijas rīcībā ilgākā laika posmā bija nonākušas vairākas, arī ar dokumentiem it kā apstiprinātas neapmierināto vai pat cietušo darbinieku liecības, pat vairākās pēc darbinieku iniciatīvas rosinātās Valsts Darba inspekcijas pārbaudē nekādi ievērojami pārkāpumi a/s «Tukuma pienā» tomēr netika konstatēti. Lai gan… Nu kāds tur brīnums, ja pārbaudēs jau lielākoties bija vien iespēja pārbaudīt mapēs rūpīgi iegrāmatotu un ar visiem nepieciešamajiem parakstiem apstiprinātu dokumentāciju… Strādājošie neuzdrošinājās runāt ar inspektoriem, jo uzskatīja, ka tad zaudēs darbu, kuru tobrīd nemaz nebija tik viegli atrast.
Tā laiks gāja, un par to, ka ”īsti jau kaut kas kārtībā tai pienotavā nav”, aizvien skaļāk liecināja vien ļaužu runas un arī tas, ka uzņēmumā hroniski trūka strādājošo… Kā daudzi teica, likumsakarīgi, vai ne?
Taču, kā tautā saka, kad vadzis pilns, tas lūst… Pie vienas iekārtas neilgā laika posmā četri cietuši un pat sakropļoti cilvēki – te vairs nav runas par nejaušu negadījumu, bet gan par likumsakarīgu bezatbildības rezultātu…
Taisnības labad gan arī jāatzīst, ka bija jau arī prieks, lepnums un gandarījums par «Tukuma piena» veiksmēm iecienītu un izstādēs labi novērtētu, godalgotu produktu ražošanā, par to, kā uzņēmums lielas konkurences apstākļos spēja pastāvēt un attīstīties. Bet tāpēc jo skaļāks ir jautājums: par kādu cenu?! Un arī – kā un vai vispār tiek novērtēts šīs izcilās produkcijas ražotājs – pienotavas strādnieks, kura veselība, kā izrādās, šajā uzņēmumā nav ne plika graša vērta?! Un šajā ziņā nākas arī nedaudz padomāt par attieksmi pret darba drošības jautājumiem vispār. Kā liecina Valsts Darba inspekcijas (VDI) statistika, tad līdz pagājušā gada 10. novembrim Latvijā bija notikuši 25 nelaimes gadījumi, kuros darbinieki ir zaudējuši dzīvību, un 174, kuros gūti smagi miesas bojājumi. Tas nav maz un liecina par to, ka darba aizsardzības jomā mūsu valstī vēl daudz kas nepadarīts. VDI interneta mājas lapā redzams, ka inspekcija kā galvenos veicamos uzdevumus min trīs: nereģistrētās nodarbinātības samazināšanu, letālo nelaimes gadījumu skaita samazināšanu un darba drošības normatīvo aktu praktiskās ieviešanas un uzraudzības pilnveidošanu. Ar nereģistrēto nodarbinātību VDI cīnās jau sen un, kā, izrādās, arī 2022. gadā tāpat kā dienesta izveides pirmsākumos, vislielākais nereģistrēto nodarbināto personu skaits joprojām ir konstatēts būvniecībā (320), izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniegšanā (173), lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (138)…
Ir pagājis krietns laika sprīdis, un izskatās, ka šajā jomā darbs ne īpaši sekmējas. Kad Latvijā bija augsts bezdarba līmenis, varēja saprast darba ņēmējus, kam nereti gribot negribot bija jāpakļaujas uzņēmēja negodprātīgai rīcībai, jo iztikai līdzekļi bija jānopelna par katru cenu.
Darba gados redakcijā ir nācies sastapties ar vairākiem patiesi traģiskiem stāstiem. Tā 90. gados jauns, vēl nepilngadīgs puisis strādāja gaterī un nozāģēja pirkstus. Viņš nebija noformēts darbā, bet viņa darba devējam bija gan gods, gan prāts. Viņš parūpējas, lai puisi iespējami ātri aizvestu uz slimnīcu, kur viņam sniegtu mikroķirurģijas palīdzību un pirkstus atjaunoja. Darba devējs sedza arī visas tolaik ievērojamās izmaksas. Bet ir arī tādi, kas rīkojās kā «Tukuma piens»… Un žurnālistu darba gaitā diemžēl nācies piedzīvot arī citu, vēl smagāku gadījumu, kad darba devējs pateica, ka viņš smagi cietušo cilvēku nemaz nepazīst…
Jāatzīst arī, ka pret darba drošību vieglprātīga attieksme ir gan darba devējiem, gan arī pašiem strādājošajiem. Kāpēc izmantot telferi, ja tas neērts, ja jaunības spēks kaulos un kaut ko var pacelt ar cilvēka spēkiem? Kāpēc piesprādzēties, augstumā strādājot, ja darbs ātrāk veicas nepiesprādzējoties? Kāpēc izdot līdzekļus aprīkojumam, kas nepieciešams darba drošībai, ja tos var ietaupīt? Ergonomiskie riski un tas, cik ērti iekārtota ir darba vieta, dažkārt uzņēmēja acīs tāds nieks vien ir. Tēriņi noslēgta ražošanas procesa organizēšanai – šķietas lieki. Protams, lielākoties jau neviena nelaime nenāk brēkdama. (To gan nevar teikt par situāciju «Tukuma pienā».) Ir arī reizes, kad apstākļu sakritības dēļ tā ir nenovēršama. Tomēr lielāko daļu nelaimju mēs tomēr varam novērst, mainīdami savu attieksmi – pret darbu, tā drošību un arī ieguldījumiem, lai darbiniekus pasargātu.
Pašiem strādājošajiem ir jāapzinās, ka strādāt nelegāli ir gana bīstami: darba stāžs un līdzekļi pensijai neuzkrājas. Lai arī cik jauns un vesels cilvēks nebūtu, no pēkšņas saslimšanas vai kāda negadījuma neviens nav pasargāts un šādā situācijā sociālas garantijas – nekādas! Mazsvarīga nav arī pašcieņa. Labi darbinieki, turklāt ja vēl ir atbilstoša amata izglītība, ir pieprasīti daudzās vietās un nevienam nevajadzētu strādāt vergu darbu un bez jel kādām garantijām… «Tukuma pienā», kā izrādās, domā citādi… Un jā, ir jau arī papildu iespējas radušās – karā nomocītie ukraiņi, kam par dzīvībām savā zemē ir jācīnās vārda vistiešākajā nozīmē, ir kļuvuši par īpaši neaizsargātu un negodīgu uzņēmēju apdraudētu darbaspēka daļu…
1) Vainīga ir padomju okupācija, kas pirmo Latvijas brīvvalsti no normālas, veselīgas valsts padarīja Latviju pliku un nabagu, un atpalikušu. Latvieši tā centās attīstīt savu valsti. Sapirka tolaik labo darba tehniku Eiropā, mācījās Eiropā dažādas gudrības. Bet atnāca krievi, visu nozaga un sapostīja. 20. gadsimtā tehniskais progress bija straujāks kā 18. vai 19. gadsimtos. Un 50 gadi okupācijas padarīja Latviju nekonkurētspējīgu!
2) 32 gadu laikā kopš padomju okupācijas varas kraha Latvija ir kaut kā iekļāvusies Eiropā un ir bagātāka par krievijas glubinkām, lai gan Latvijā nav ne naftas, ne gāzes, ne dimantu.
3) Kopumā viss nav tik slikti. Es domāju, ka pasaulē atzītas zinātnē balstītas saimniekošanas metodes ir vairāk jāievieš ikdienā. Kaut vai tā pati biotehnoloģija, lai mazinātu lauksaimniecības un mežsaimniecības atkritumus. Daļēji baktērijas un sēnes var novērst naftas trūkumu. Vismaz Dienvideiropā noteikti. Var ražot organiskajai sintēzei vajadzīgās vielas no atkritumiem. Respektīvi nafta un gāze dzīvē nav galvenais. Vel var izmantot ĢMO kokus, ko speciāli veidot sterilus (vairoties nespējīgus) un pavairot tos ar meristēmām, lai tiktu pie ātras, lētas koksnes, kas aizvietotu gāzi un naftu.
4) Zinātne var uzvarēt nabadzību. Un Eiropā nevajag laist iekšā islāma valstu iezemiešus.
LU pētnieces=ekonomistes LU ekonomikai veltītajā žurnālā uzlielīja simtlatnieku programmu. Un simtlatnieku programma nekādīgi neatbilda Darba likumam uz to laiku un vel virknei Eiropas direktīvu un citu papīru. Jautājums. Kā sievietes ar maģistra vai doktora grādu nepamanīja šīs nelikumības? Kurš valdības pārstāvis vai pārstāvju grupa izdarīja spiedienu uz LU zinātnisko personālu, ja zinātnieks sāka rīkoties nezinātniski?
Simtlatnieku programma ir noziegums pret latviešu tautu un Latvijas valsti. TAP portāla Sabiedriskās apspriešanas daļā es nenoguršu to rakstīt.
Eu dalbajobs galvu iespied durvis!!!
Simtslatnieki bija uztaisiti jau Latvijas neatkarigas Valsts perioda!!!
Ansis saka: 08.03.2024 08:54 Bet Parex pa lielam piederēja putina oligarhiem no krievijas. Un Latvija glāba Parexu jeb vietu, kur krievi atmazgāja naudu. Morāle. Krievijas nauda ir asins nauda. Tā ir kā lāsts it visiem, tas tai pieskaras. Ja rusofīlu un cita kremļa bagātniekus apkalpojošā personāla nebūtu valdībā, tad arī krīze būtu mazāka.
Varbūt var valsts darba inspekcijai vienkārši godprātīgi būtu jāpārbauda visa informācija? Nav vairs deviņdesmitie- ir taču novērošanas kameras ja ne uzņēmumā, tad pašiem utt. Pieprasiet ierakstus un skatieties, cik stundas tad cilvēki strādā, un tad salīdziniet, cik tad pēc tabelēm un vai sakrīt tabeles ar videoierakstiem, un vai piefiksētās nakts un virstundas ir samaksātas kā likums prasa. Būtu tik vēlēšanās šo lietu sakārtot…
nodokļu sisēma nebūs draudzīgāka darba devējiem, tie, lai izdzīvotu un kaut mazliet arī pelnītu, vienmēr izmantos pēc iespējas lētāku darbaspēku. Un kāds tad ir lētais darbaspēks? Tam nav attiecīgās profesionālās izglītības, to pieņem darbā “uz pārbaudes laiku” vai vispār nenoformē kā pienākas. Tādējādi tam tad nav iespēju kaut ko iebilst un cīnīties pret kaut kādām netaisnībām, jo, ja šāds strādnieks saņēmis kaut vienu negodīgi noformētu algu, pats var dabūt “pa biksēm”… Un, tā kā šāda darba devēju un ņēmēju attiecību sistēma ir iesakņojusies un pat vēršas plašumā, tad attiecīgi profesionāli sagatavotus strādniekus jau vairs nemaz necenšas pieņemt darbā, jo tāds gan zina, kas pienākas darba drošībā, gan lielāku algu pieprasa, gan grib oficiālu un korektu darba noformējumu. Un, galu galā tāda līmeņe strādnieks var arī oficiāli pacīnīties par godīgumu. Arī mikrouzņēmumu laiks bija lielāko uzņēmēju peļņas laiks, jo nevajadzēja maksāt normāli paredzētos nodokļus… Esam tādā kā apstākļu aplī, kuru noteikti vajag pārraut. Un tas jādara likumdevējiem. Likumi nav kvalitatīvi un pārdomāti.