Mūsu laikmetu pieņemts dēvēt par elektronisko un, redzot pašreizējo situāciju, šim apgalvojumam grūti nepiekrist. Grāmatas tiek lasītas aizvien mazāk, drukātā prese arī, toties interneta pieslēgumu skaits mājsaimniecībām aug kā sēnes pēc lietus un loģiski, ka arī portālu apmeklētāju skaits un… reklāmas arī …
Jauno tehnoloģiju izplatība un lietošana pavisam noteikti ir apsveicama, tā spēj būtiski atvieglot cilvēku dzīvi un savā veidā uzlabot tās kvalitāti, bet, maigi sakot, tai ir arī savas ēnas puses. Pat, ja pieveram acis uz dažādu tehnoloģiju veidu vīrusiem, tārpiem un krāpšanām, interneta mēdiju saturs var kļūt par pamatīgu klupšanas akmeni cilvēces attīstībā.
Kā daudziem citiem, arī man gadu gaitā izstrādājies ieradums katru dienu pārlūkot gan Latvijas, gan ārzemju ziņu portālus, un pēdējā laikā to saturs sāk izraisīt arvien vairāk pārdomu. Var jau būt, ka esmu pārāk konservatīvs, vecmodīgs, bet, šķiet, ka ziņas, kuru virsraksti, piemēram, ir "Kurš nopirks Pamelas Andersones krūtis?", "Eltons Džons saķēris infekciju", "Kucenko filmēšanas laukumā gandrīz guvis intīmu traumu", liek pamatīgi aizdomāties par mūsu kultūras nākotni. Protams, ka ērti par galvenajiem vaininiekiem varam nosaukt mēdijus, kuri šādu saturu izplata, bet vērts atcerēties vienu no galvenajiem kapitālisma likumiem – ir pieprasījums, būs piedāvājums. Tātad vismaz daļa vainas noteikti jāuzņemas patērētājam – sabiedrībai, kas tieši šādu informāciju lasa. Gan jau varam atrast attaisnojumu šādu ziņu lasītājiem – vecums, vēlme atslēgties no grūtās ikdienas un papriecāties, ka slavenību nauda negarantē imunitāti pret dažādām dzīves likstām. Taču tas neattaisnos nezināšanu jautājumos, no kā būtībā atkarīga ikviena cilvēka ikdiena – ziņām par politiku, ekonomiku, kaut par ikdienišķi saimnieciskām lietām un to risinājumiem…
Vēsture liecina, ka katra civilizācija reiz sasniedz savas pastāvēšanas augstāko punktu, pēc kā noteikti seko pagrimums. Interneta mēdiju pieprasītākais saturs liek vaicāt, vai mūsu civilizācija augstākais punkts jau aiz muguras?
