Vai āķi ierīs?

Nedēļas nogale izrādījās gana piepildīta, lai neatliktu laika tādai garlaikotai sociālo tīklu skrollēšanai, tādēļ arī nepamanīju kaut kādu tur perifēro vārīšanos ar potenciālo nākamās valdības vadītāju galvenajā lomā. Iespējams, to vispār palaistu garām, jo tādās pieklājīgās ziņu slejās diez vai tas kādreiz parādītos, ja vien ne kolēģis ar savu jautājumu par to, vai pamanīju, ka “Evika Siliņa – tā, kas no «Jaunās vienotības», iespējams jaunībā esot filmējusies…” Un ne šādā tādā, bet gan itin pikanta satura filmā? Pāris klikšķi, un, protams, pārliecinājos, cik ”drošticama” šī informācija ir – anonīmu «twitter» kontu piemeklētas, maigi sakot, ļoti attāli politiķei līdzīgas meitenes. Taču portāls, kas, acīmredzot, arvien it kā gribētu izlikties, ka nodarbojas ar žurnālistiku, – nra.lv – šo āķi ierija ātri un pārliecinoši. Tas, protams, liek aizdomāties par īstajiem mērķiem…

Var jau atrunāties, ka tāda nu ir tā mūsdienu realitāte, kur, ja vien tu nepasteigsies, kādu karstu ziņu nopublicēs un tavu auditoriju visdrīzāk  pārvilinās kāds cits – ātrāks. Taču riski šajā “ātro ziņu” pasaulē, gribētos teikt, ir pat lielāki, nekā ieguvumi.

Pirmkārt, ir daudz lielāka iespēja, ka pasaulē aizies  nepārbaudīta un pat nepatiesa informāciju. Un šādu gadījumu – pat it kā negribētu, diemžēl ir ļoti daudz. Kaut vai lai piemin salīdzinoši vēl nesen izspēlēto ļauno “joku“, kad masu medijiem tika izsūtītas preses relīzes par to, ka Juris Savickis («Latvijas gāze» priekšsēdētāja vietnieks) it kā esot devies aizsaulē. Tas, ka tā nav, nāca gaismā pat salīdzinoši ātri. Tomēr lielākie ziņu portāli bija paspējuši jau uzķerties.

Otrkārt, ir situācijas, kad šis “ātrums“ varbūt pat bīstams. Sīkumos šajā slejā neieslīgšu, bet mediju mācībās par to, kā rīkoties un vēl svarīgāk – nerīkoties iespējama kara gadījumā, tika skaidrots itin smalki. Tā teikt, ar labiem nodomiem reizēm tiešām ceļš var vest uz elli un nepārdomāta publikācija var būt noderīga informācija ienaidniekam. Un tās nav kaut kur teorijā sagrābstītas zināšanas, ko māca žurnālistiem, bet, diemžēl – praksē, arī Ukrainas karā iegūtas. Taču, vai šis – nepārdomāta steiga – ir pieminētā portāla gadījums? Diezin vai. Pat pavirši uzmetot aci aktuālajām publikācijām un pat pieskaņotajai aptauja (viena no piedāvātajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc «Jaunā Vienotība» izvirzījusi E. Siliņu: “Kāds partijā sakrājis kompromatus, lai tos izmantotu premjera ietekmēšanai”), tomēr gribas teikt, ka tā ir vienkārši diezgan netīra kampaņa. Kā labā? Kāds mērķis? Man personīgi kā nra.lv nelietotājam, pat varbūt vienalga – neesmu auditorija, kuru tas var ietekmēt. Bet nez, vai kāds kādreiz arī atzīsies, sak, “jā, piedodiet, esmu pavisam nopirkts un tikai izliekos par žurnālistu”. Īpaši jau tādēļ, ka tagad katrs sociālo tīklu mazlasīts dīvainis nekaunoties šādu birku sev piekarina. Taču par ko patiešām skumji, ka, acīmredzot, arvien Latvijas politikā ir spēki, kam šādas netīras un lētas kampaņas šķiet itin pieņemamas. Vai auditorija āķi ierīs? Laiks rādīs.