Divreiz rakstīt sleju par vienu un to pašu tēmu nav smuki, un tomēr gribas vēlreiz to lielo sāpi par Brīvības laukumu izrunāt, jo nu jau tikšanās ar iedzīvotājiem ir aiz muguras un galvenie secinājumi radušies tieši pēc tās. Un pat ne par jautājumiem, jo to netrūka, bet gan par to, ka izpalika konstruktīvu, skaidrojošu un pamatotu jeb atbilžu pēc būtības. Protams, var saniķoties, kā projekta autors, un teikt, ka TĀDĀ diskusijā nepiedalīsies, var sevi pacelt pāri iedzīvotājiem, kas, kā pašam liekas, maz ko no tā visa jēdz, bet…
Tas ir viens projekts, viena autora (vai grupas) redzējums par to, kādam jābūt šim laukumam. Desmit citi autori to redzētu citādāku, tāpēc – vai šis ir tukumniekiem vislabākais risinājums, kāds vien ir iespējams?! Visdrīzāk jau nē, jo to labāko risinājumu, kur kāds būtu cēlies un gūlies mūsu pilsētā, lai izsekotu dažādām dabas, laika un reālām vajadzībām diktētām norisēm laukumā, mēs, kā izrādās, nevaram atļauties. Pieļauju, ka mūsu projekta autori nav bijuši laukumā lielos pasākumos, karstā pusdienlaikā vai pavēsā dienā, kad caurvējš liek drebināties un no tā vai dzīšus laukā dzen. Pieļauju, – viņiem neviens nav pateicis, ka pilsēta un tās iedzīvotāju paradumi, kaut vai iedzīvinātā Lielās ielas bērnu laukuma dēļ ir pamatīgi mainījušies. Un tos maz vai pat nemaz neietekmēs citā vietā nolikta strūklaka vai rožu dobe. Bet puķu un zaļumu dobes, kas patiesībā ir galvenais (ja ne vienīgais) pilsētas krāšņums, jaunajā projektā ir pamatīgi gājušas mazumā…
Bet, atgriežoties pie sabiedrības un sapulcēm. Tā kā laukuma iecere ir tapusi pirms vairāk nekā desmit gadiem, ir tikai loģiski, ka pašvaldība tās vērtēšanā iesaista sabiedrību. Un tāpēc jau tikšanās tiek rīkotas, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, taču šī lieliskā iespēja pilnvērtīgi netika izmantota. Piemēram, kaut vai par tām pašām trim eglēm, kuras vairāki runātāji aicināja saglabāt. Ne no domes, ne projekta autora nesekoja pamatots skaidrojums, kāpēc gan šie koki, kas pa šo laiku ir krietni paaugušies, tur nevar palikt, ja reiz paliek, piemēram, “vārti”, un kāpēc viena no šīm eglēm, kas pa šo laiku tiešām raženi sakuplojusi, nevar kļūt par svētku egli. Vien tika teikts, ka kokus pārstādīs… Kur un par kādu naudu, gan netika skaidrots. Tāpēc, atklāti sakot, īpaši zinot, cik šādi darbi izmaksā, arī pati pārstādīšana ir maz ticama…
Var piekrist, ka emocijas sanāksmē brīžam bija sakāpinātas, bet – varbūt tas tāpēc, ka pēkšņi tika mainīts sanāksmes laiks, un arī tāpēc, ka pārāk reti kāds iedzīvotājos ieklausās? Tad nav brīnums, ka, reiz tikuši pie vārda, visi centās izrunāties. Taču esmu pārliecināta, – ja kāds nāktu un konstruktīvi visu skaidrotu, situācija un attieksme būtu cita!
Un tas attiecas arī uz citiem jautājumiem, kas sapulcē tika skarti. Piemēram, kāpēc vecpilsētā tik daudz plastmasas logu, kas ekspertu vērtējumā Tukumu iecēluši plastmasas logu galvaspilsētas godā. Zālē sēdošajiem taču varēja izskaidrot, kā vieglāk tikt pie koka loga un ko pašvaldība darīs lietas labā savos īpašumos, kas patiesībā aizsāka šo plastmasas logu invāziju…
Citādi… No šādas runāšanās nav nekādas jēgas. Vēl vairāk – tā var kļūt par nopietnu iemeslu tam, ka iedzīvotāju uzticēšanās savai pašvaldībai zūd…
Te neviens nerunās un viss, laimīgs katrs savā burbulī…