Uzmanību – neelpot!

Es vēlētos, lai man mazbērnus atnestu nevis stārķis, bet Karlsons. Jā, ļoti labi apzinos viņa trūkumus – izplūdušās miesas, analfabētismu un neprasmi pieklājīgi uzvesties –, bet to visu atsver viņa veselīgā pašapziņa un nemitīgā dzīves svinēšana. Kā noturēties uz zelta vidusceļa – dzīvot, apzinoties savu nozīmīgumu, spējas, spēkus –, nenomaldoties narcisma un mazvērtības kompleksu biezoknī? Īsāk sakot – kā pilnvērtīgi, tātad – laimīgi, nodzīvot savu mūžu?

Skumji, ja dzīvības enerģija jau izpumpējusies spermotozoīdu stadijā cīņā par vietu zem saules un visu mūžu lemts staigāt “tik pa maliņu” un tikt apraktam “kapu maliņā” (K. Skalbe), ja liekas, ka esi aizņēmis kāda cita dzīves telpu un nemitīgi gribas atvainoties ikvienam pretimnācējam par pasaules pilnīguma graušanu. No kurienes piezogas šis ārdošais mazvērtības komplekss? Un kur palicis mans biznesa lēdijas ķēriens, kad piecu gadu vecumā garāmgājējiem centos iešmugulēt smilšu kūciņas par 10 kap. gabalā bez šaubu ēnas, ka šis vienpusīgi izdevīgais darījums man varētu arī neizdoties? Es to atceros ar sajūsmu, jo vēlākajos gados katru rīcību un uzdrīkstēšanos pavadījušas šaubas un neticība saviem spēkiem, kaut nekāda objektīva iemesla tam nav bijis. Atviegloti konstatēju, ka neesmu viena šajā pašapziņas nemitīgajā stutēšanā. Intars Busulis intervijā «Citādajai Pasaulei» saka, ka patiesībā viņam neko nevajagot, vienīgais, ko varot vēlēties, esot augstāka pašapziņa, jo jāsadzīvojot ar zemu pašnovērtējumu.

Var jau, protams, nodarboties ar pašiedvesmu un, skatoties spogulī, nemitīgi izteikt sajūsmu par paša ārējo veidolu. Bet, ja tas ir kārtīgs spogulis un nav aplīmēts ar Janas Duļevskas bildi, tad tas miglu acīs nepūtīs un pateiks visu, ko domā, – gan par gadiem, gan figūru. Tā nu mēs būvējam šo pašapziņas kāršu namiņu – no vienas veiksmītes līdz otrai – cerībā, ka citi, ejot tam garām, uz brīdi ievilks elpu un to neaizpūtīs.

Visiem, kas atrodas pašapziņas triecienceltnē, iesaku uz citiem daudz nepaļauties, jo dažs labs ilgās pēc ideāliem prezidentiem, deputātiem, skolotājiem, santehniķiem un citiem sabiedrības pārstāvjiem saskatīs vismazāko skabargu pašapziņas cēlēja acīs un  krietni papostīs jau iesākto ēku. Atcerieties laika pārbaudi izturējušo optimistisko teicienu: “Kas cits sunim asti cels, ja ne pats!”