Ir tēmas, pie kurām laiku pa laikam jāatgriežas. Diemžēl šoruden atkal jāraksta par iespējamiem Bāriņtiesas pārkāpumiem. Īsāk sakot, rupju darbu, kur vērotājam no malas grūti pateikt – vai tā vienkārši pavirša pienākumu pildīšana, vai tomēr vēl nezināma mehānisma eļļošana, kur mērķis, kā savulaik baznīcai – gan sēt svēto ticības sēklu, gan nostiprināt varu. Runājot par valsts sistēmu bērnu tiesību aizstāvībai, budžeta cirpšanas apstākļos ar varu vienkāršoti varētu saprast arī pastāvēšanas attaisnošanu. Ar politiskā imidža veidošanu būtībā nodarbojas katra iestāde, kas algo sabiedrisko attiecību speciālistu, taču no šī viedokļa Bāriņtiesas ir skopākas par kapakmeni. Aiz konfidencialitātes vairoga tās atskaitās vien naudas devējiem, savas lietas izrunā slēgtās sanāksmēs, tiesas sēdēs, bet ar presi būtībā nekontaktējas. Tieši tāpēc vēl būtiskāks ir uzticības jautājums, kad laikraksts tiek aicināts būt par vidutāju ģimenes – visbiežāk mātes un Bāriņtiesas attiecībās. Zīmīgi, bet šis ir sieviešu emociju lauks. Raudošie, nepaēdušie, piesmietie un kā vēl visādi cietušie bērni, tāpat kā tēvi (patēvi) – alkoholu mīlošie, vardarbīgie, samaitātie un kādi vēl visādie – paliek ēnā. Viņi nav tie, kas meklē taisnību avīzē. Runā mātes, un runā ierēdnes – arī lielākoties mātes. Un tieši tāpēc šī ir augstsprieguma zona, jo bērnu jautājumos teju katra sieviete kļūst par lauvu, tomēr…
Ne jau par visbaltāko mātes mīlestību tiek karots, bet valsts prasībām, kas ir sabiedrības uzstādījums, kādiem mums būt. Ņemot vērā sieviešu – vīriešu attiecību valstī, varētu teikt, ka tas ir sieviešu uzstādījums. Ņemot vērā sieviešu – vīriešu attiecību parlamentā – ka vīriešu uzstādījums… Tiec nu gudrs, tomēr Bērnu tiesību aizsardzības likums, kam vajadzētu kalpot pilnvērtīgas personības izaugsmei, tik sociāli labilā vidē, kādā šobrīd atrodas Latvijas valsts, kļūst grūti izpildāms. Maļot vien likuma dzirnas un nerisinot sociāli ielaistās problēmas – galvenokārt alkoholismu un bezdarbu, aizvien vairāk "riska ģimeņu" bērnu tiks aizdoti rosīgām aizbildņu ģimenēm un adopcijas kompānijām uz ārzemēm. Kam tas rūp!? Mātēm, sociālo dienestu darbiniecēm, Bāriņtiesu padomēm? Tā, mīļās dāmas, šīs valsts uzņēmīgāko džentlmeņu mazākums jūs ir piekāsis – kašķējieties, daliet neveiksminieku bērnus, kaut pārdodiet uz ārzemēm, bet netraucējiet vīriem biznesā – tirgot alkoholu, mežus, zemi un miesu – pieticīgos Latvijas labumus!
pareizi ir, nav ko šim ierēdnēm ņemties gar tiem bērniem, lai dzīvo dzērāju un netīrības nomāktos mitekļos, lai izmanto pat pašu tēvi no mazām dienām un tādiem atkal dzims bērni un tā tas turpināsies. bet tieši jūs vīrieši netiekat galā ar saviem pienākumiem, jūs mainat sievas, tirgojat krutku, labi zināt, ka tā notiek, bet nekko nedarāt lai no tā atbrīvotos. Padomju laikos bija piespiedu ārstēšana alhaholismam, tagad esam humāni un demokrātiski, lai katrs pats izdomā, kā vajag. Pēc jūsu domām llaikam katram jādzīvo tādā ģimenē, kurā mēs piedzimstam, tad lai valsts likvidē šīs bāriņtiesas, kuras bērniem grib tikai sliktu.Aizbrauciet pa laukiem, pastaigājiet pa šīm ģimenēm arī Tukumā un diez vai jums gribētos, ka ‘pašu bērns augtu tādos apstākļos. Un tad nu stāstām atklāti, kura guļ ar tēvu, kura ar dēlu, no kā viņai šis bērns un pārējie un vālējam avīzē, noteikti būs piekrišana un tirāža palielināsies
vai vispār kāds ir padomājis par bērnu, par kuru jūs apspriežat atklāti avīzē? ko viņš jūt, ka nevēlas vairs iet uz skolu, ka visi jau noprot kurš tas ir? Vai tā nav jūsu avīzes atbildība? ‘Vienreiz padomājiet, ko drīkst rakstīt un ko nē, paši savām rokām laužat cilvēku dzīves. Kādu atklātību jūs vēl gribat?! Ziniet, varbūt jums vajadzētu par to atbildēt, bērna psihe ir pavisam savādāka un tie nav joki, nejaucieties tur kur tomēr pietrīkst kompetences.
Paņemiet šo ‘gudrīti’ (domāts sacerēmuma autoru) līdz kādā izbraukumā pie šiem bērniem
Varu derēt, ka pēc pāris apciemotām ‘ligzdām’ šamais to savu rakstu izprintēs un apšdīs, raudādams…………..
Šitā avīžele parasti raksta par lietām, ko neizprot
apšdīs – domāts apēdīs – sori, drukas kļuda