Plānojot un jau arī gatavojot šī laikraksta numuru, negribot, bet tomēr vēl un vēlreiz nācās atgriezties pie iepriekš jau rakstītā. Atzīšos, tas itin nemaz nav labais stils – kā mušai dzenāt tikai dažas uzmācīgas domas. Bet, ko padarīsi, ja dzīves realitāte un darba pienākumi to liek darīt atkal un atkal?! Un šoreiz ”mušas” lomā – stāsts par paļāvību. Par tādu kopīgu atbildīgas valsts sabiedrības paļāvību, ka gadījumā, ja kas (tfu, tfu, tfu – jāpārspļauj pār plecu!), ja kāda bēda vai liga, ar kuru ģimenei vairs nav pa spēkam tikt galā, valstī ir izveidots gana stiprs un smalki veidots atbalsta tīkls, kas mums neļaus ne izšķīst pret nelaimes klintīm, ne arī noslīkt nepārpeldamā bezspēcības jūrā. 28 neatkarības gadu laikā taču tas bija iespējams, vai ne?! Vēl jo vairāk, ja zinām, ka esam valsts ar salīdzinoši strauji rūkošu iedzīvotāju skaitu un milzum daudz pašvaldību, kam taču katrs savējais līdz matu galiņiem vismaz paaudzēs trijās zināms un gluži vai kā zelta oliņa izauklējams…
Atceros, cik ļoti savulaik priecājos, kad uzzināju, ka mūsu šīsdienas laikraksta varones Sarmas Upeslejas vadībā top tāda labi pārdomāta un, kā toreiz likās, arī iejūtīga un stipra sociālās aizsardzības sistēma. Tepat, Tukumā, – tāda, kas derētu visai valstij! Un tad vēl Sarmas ar gotlandiešiem kopīgi radītais Dzīvesprieks, kas realizēja, manuprāt, ideālu (cik nu tas vispār iespējams te, uz Zemes…) programmu, kas bez vecāku gādības palikušajiem jauniešiem dod iespēju nostāties uz savām kājām, jo iemāca arodu un sagatavo patstāvīgai dzīvei. Turklāt šai programmai bija tik augsti stāvošs atbalsts, par kuru mēs i sapņot iepriekš nevarējām – par Vānes Dzīvesprieka aizgādni kļuva Zviedrijas karaļnams! Šķita, vēl mazliet, vēl dažus gadus iespringsim, pacietīsimies, palīdzēsim viens otram dažādās labdarības akcijas, un tad jau sistēma valstī būs gana stabila un droša… Plānos un likumos taču viss jau bija! Gan doma par iztikas minimuma grozu, gan Ministru kabineta un domju saistošie noteikumi, gan nevarīgo mājas aprūpe un aizbildņu kustība, gan nodarbinātības dienesta izglītības programmas bezdarbniekiem, gan būvnormatīvi par vides pieejamību…
Taču realitāte joprojām atklāj pavisam citu ainu. Kaut arī iztikas minimuma grozs Latvijā joprojām tā īsti un līdz galam nav izstrādāts, Statistikas pārvalde runā, ka tam vidēji Latvijā vajadzētu būt ap 260 eiro mēnesī vienam cilvēkam (organizāciju izstrādātais «Pretnabadzības tīkls» min 330 eiro), savukārt garantētais iztikas minimums valstī (GMI – tā ir summa, ko cilvēks var saņemt, ja viņam tiešām kaut kādu iemeslu dēļ kādā brīdī nav nekādu ienākumu), šobrīd ir vien 53 eiro… Cik dienas, ja kas, mēs ar šo summu varētu izvilkt?…
Turklāt, kā liecina pieredze, sistēma, kas radīta, kā man likās, lai atbalstītu, joprojām ir ”ar atsitienu”. Tā, kā man šķiet, dara visu, lai cilvēks neiedomājas nemaz nekādu palīdzību prasīt, ja negrib pazaudēt laiku, nervus un apdraudēt savas ģimenes vienotību… Jo, kā liecina pieredze, vietējie politiķi, kas lemj par sociālo atbalstu, reizēm var atcerēties, piemēram, ka esat augusi ne īpaši labā ģimenē un cita starpā, piemēram, arī izteikt kaut kur dzirdētas aizdomas, ka neesat īpaši kārtīga saimniece, tāpēc diezin vai bērniem tādā ģimenē palikt ir gana droši…
Joprojām, piemēram, mūsu mazajā un stiprajā novadiņā Jaunpilī nav iekārtota normāla sociālā māja, arī citviet par sociālajām pataisa mājas kaut kur dziļos laukos, no kuriem, ja kas, grūtībās nonākušai ģimenei nekad nebūs iespējams izkulties. Jo kur tu, ja tev ir krīze un tā jau nav līdzekļu, piemēram, no Vānes uz darbu vari izbraukāt!?
Cilvēki un situācijas ir dažādas, tāpēc kā brīnums savulaik likās tas, ka Tukumā tika iekārtota nakts patversme. Arī darbinieki tur jauki… Tikai… Pēc papīriem tur nemaz nav tā, kā biju iedomājusies un mierinājusi redakcijā visai bieži palīdzību meklējošos cilvēkus, kas pēkšņi vēlu vakarā te, Tukumā, ir palikuši bez naudas un naktsmājām. Arī nakts patversme ir maksas pasākums, ja pareizi atceros, šobrīd par 14 eiro dienā. Tas tad, ja tev nav Tukuma pieraksta… Turklāt patversme ik gadu uz kādu laiku tiek slēgta, šogad pat sala laikā un uz veseliem četriem mēnešiem…
Apmācības bezdarbniekiem? NVA apmācību programmas ir izveidojušās par ļoti labu biznesu dažādiem mācību centriem, kas, izturējuši konkursu, māca to, kas pašiem labāk un izdevīgāk sanāk, nevis to, ko cilvēkam vai kādai nozarei tik tiešām vajadzētu.
Līdzīgs stāsts ir par sabiedrisko telpu pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslos un māmiņām ar maziem bērniem. Likums ir. Gan par ietvju apmalēm, gan uzbrauktuvēm publiski pieejamajā sektorā, bet pamēģiniet kaut reizi sevi iedomāties kāda ratiņkrēslā sēdošā vietā (atkal jāspļauj pār plecu!) un izstaigāt mūsu novadu centrus! Daudzviet ir tā – ja arī uzbrauktuves ir, tad tik stāvas vai šauras, ka ne katram pa spēkam tajās uzkārpīties, savukārt, ja tas ir izdevies, var būt tā, ka durvis tomēr atvērt nevarēsiet… Jo daudzas lietas ne jau priekš cilvēkiem, bet priekš papīriem taisītas…
Lai gan, varbūt tur jau tā lieta, ka valsts galvenajos papīros jau tā arī paredzēts, ka pašiem ar visu jātiek galā? Latvijas Nacionālās attīstības plānā (tapis 2012. gadā un darbojas līdz 2020. gadam) taču melns uz balta ir rakstīts, ka nākamgad būs panākts ekonomiskais izrāviens – gan valstij, gan katram cilvēkam individuāli. Tas tad, ja būs izdevies realizēt vienu no svarīgākajiem mērķiem – ”radīt spēcīgu vidusšķiru (mazinot nabadzību un uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti) [..] valstī, kur ikkatram cilvēkam ir iespējas gādāt par savu, savu tuvinieku un Latvijas labklājību”.
Par izrāvienu ekonomikā nezinu, bet, domāju, uz cilvēcīgu sabiedrību, vienmēr ir iespēja tiekties…
Ļoti patiesi vārdi!