Uz gaismas pusi ejot…

Patriotiskā nedēļa Latvijā aizsākās ar Lāčplēša dienu, kur varoņus  godināja gan lauku sētās, gan ciemos, pagastos, pilsētās un novadu centros.  Šķiet, tieši šogad to svinēja vērienīgāk, sirsnīgāk, plašāk, patriotiskāk… Vairāk ļaužu bija krastmalā Rīgā, vairāk – Tukumā, lāpu gājienā, vairāk pagastos un ciemos varoņu piemiņas vietās, vairāk aizdegtu svecīšu gaismu. Esam sapratuši, ka šajā – 2022. – gadā mūsu dzīvē daudz kas ir mainījies. Lielākā daļa cilvēku, kas pieredzēja otrā pasaules kara šausmas, jau ir Aizsaulē. Laika atstatums un steidzīgais dzīves ritums gadu gaitā mūsdienās cilvēkiem nepieļāva domu, ka kaut kas tāds, kā karš Ukrainā, vispār varētu notikt mūsdienās. Diemžēl veselais saprāts ne vienmēr uzvar… Tumsas spēki atkal tik daudzus cilvēkus šajā pasaulē iznīcina un dara nelaimīgus. Tāpēc mums būs mācīties no ukraiņiem, kā mīlēt un aizstāvēt savu zemi, un apzināties, cik ļoti mūsu palīdzība un atbalsts viņiem šobrīd ir nepieciešams. Kaut gan šķiet lieki atgādināt, tomēr aizvien ir arī jāapzinās, ka ukraiņi šobrīd cīnās arī par mums. Un te gods un milzīga pateicība visiem, kas rod iespēju palīdzēt, atbalstīt visdažādākajos veidos: gan uzņemot ukraiņus savās mājas, gan adot zeķes, lejot ierakumu sveces, ziedojot un nogādājot nepieciešamās lietas Ukrainā u.c.

Skaidrāk nekā jebkad agrāk šobrīd, apzinoties un pildot savus pienākumus pret valsti, pret dzimteni, mēs varam nosargāt un saglabāt savu brīvību, ko mūsu varoņi izcīnīja 1918. gadā, kad Gustavs Zemgals un Kārlis Ulmanis pirms 104. gadiem 18. novembrī  pasludināja, ka suverēnā valsts vara pārgājusi Tautas padomes rokās. Pēc tam mūsu valsts dzimšanas dienu svinēja gan laukos,  gan pilsētā… Bet tad nodevīgs naidnieka iebrukums uz ilgu laiku liedza iet gaismas ceļu Latvijai. Pat kapsētā 18. novembrī iededzināta svecīte biedēja svešās varas nesējus tik ļoti, ka pat svecītes iededzinātāji tika represēti… Pa atjaunotās neatkarības gadiem bijām to kaut kā piemirsuši, bet nu netālais karš pie mūsu namdurvīm vērsis uzmanību uz patiesajām mūsu valsts un dzīves vērtībām un to sargāšanu. Un tāpēc ir gandarījums, ka šajā 104. Latvijas dzimšanas dienā beidzot esam atbrīvojušies no pieminekļiem, kas mūsu brīvību nevis sargā, bet posta. Tā zināmā mērā ir nenovēršama likumsakarība – viss notiek pareizi, soli pa solim, īstajā laikā un vietā uz gaismas pusi ejot.

Tāpēc… lai šajā dienā, tāpat kā pirms daudziem gadiem pēc neatkarības pasludināšanas, svinam Latvijas dzimšanas dienu, šo dienu iededzinot svecītes logos, no āra svecēm veidojot gaismas ceļus un kliedējot tumsu.  Saules mūžu Latvijai!