Šodien, runājot ar domubiedriem par kāda iesākta projekta prezentēšanu, sākām šķirstīt kalendāru, lai izvēlētos piemērotāko laiku. Sākumā kā versija tika izvirzīts janvāra vidus –, sak, tas taču nākošgad… Bet tad pēkšņi nonācām pie secinājuma, ka atlikuši vairs tikai trīs mēneši “ar astīti”, tātad šis termiņš jau gluži vai tepat uz sliekšņa. Jo nieka simts dienas mūsu steigā un informatīvajā pārsātinājumā aizzib tik ātri, ka pat atjēgties nepagūstam. Straujo laika ritējumu pamanījuši visi – gan jaunieši, gan gados vecāki ļaudis, piemēram, pensionāri, kuriem taču trakais skrējiens pa maršrutu “mājas – darbs – bērni – skola” nu tā kā būtu beidzies, atvēlot laiku nesteidzīgai dzīves baudīšanai. Un neizbēgami domas pievēršas tam nākotnes brīdim, kad pienāks laiks šai, kā agrāk teica, pelnītajai atpūtai. Kāda tā būs? Un kad?
Pirms desmit gadiem, kad pensionēšanās vecums bija 62 gadi un deviņi mēneši, mēs jau zinājām, ka tas tiks pakāpeniski palielināts – katru gadu par trim mēnešiem. Tūliņ sasniegsim likumdošanā patlaban noteiktos “griestus”, proti, 65 gadus. Vai ar to process apstāsies? Ņemot vērā, ka vidējais dzīves ilgums pakāpeniski pieaug, bet knapais sociālais budžets jau tā ar mokām velk dzīvību, varbūt likumdevējs izvēlēsies vienkāršāko risinājumu un turpinās attālināt pensionēšanās vecuma slieksni. Cik tālu? Dažās valstīs tas jau ir 67 gadi ar plānotu pakāpenisku palielinājumu līdz pat 69 gadu vecumam. Salīdzinot šīs prognozes ar statistikas datiem par to, cik garš ir atlikušais mūža ilgums pēc šī vecuma sasniegšanas, un vēl ņemot vērā jau pieminēto visai straujo laika ritējumu, nu… saprotiet paši…
Labi, samierināsimies ar faktu, ka bezdarbīgi dīka saulaino vecumdienu baudīšana, kad un ja tā beidzot pienāks, iespējams, nebūs ļoti ilga. Bet varbūt tā būs interesanta, daudzveidīga un krāšņa? Vai esat padomājuši, kā izskatīsies pasaule tad, kad vairs nebūs piecas dienas nedēļā jācīnās par to, lai nopelnītu dienišķo maizīti un iemestu kārtējo artavu pensiju fonda uzkrājumā? Kā dzīvosim pēc desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem? Kā gribētos pasapņot, ka tad būs pienācis laiks, kad svarīgāko sabiedrības sfēru vadību, piemēram, izglītību, valsts politiku un budžeta plānošanu būs pārņēmis neuzpērkams un personiski neieinteresēts mākslīgais intelekts, kas pieņems tikai viedus un taisnīgus, uz visas sabiedrības labumu vērstus lēmumus. Interesanti, vai ne? Pasapņosim vēl? Varbūt drīz pienāks laiks, kad tehnisko darbu izpildi veiks robotizētas iekārtas, kas spēs kustēties 24 stundas diennaktī, un tādu uzdevumu izpildei, kā, piemēram, pagaidu perona uzstādīšanai no koka dēļiem būs vajadzīgi nevis divi trīs mēneši, bet tikai viena diena? Viss notiks ātri, lietišķi un kvalitatīvi, bez liekas birokrātijas.
Varam iet vēl tālāk un iedomāties, ka visas Eiropas pilsētas tad būs iekļautas vienā lielā ātrgaitas dzelzceļa tīmeklī un ar vilcienu varēsim komfortabli nokļūt no Tukuma līdz kādam no Vidusjūras kūrortiem tikai nakts brauciena laikā! Varbūt arī aviopārvadājumos tiks sasniegti jauni ātruma rekordi un starpkontinentāls lidojums prasīs vien pāris stundu, bet droniem līdzīgi privāti un lēti lidaparāti aizstās sauszemes transportu. Un nenāksies vairs nīkt sastrēgumos, šķendējoties par ceļu kvalitāti un lēno satiksmes plūsmu, bet no sava pagalma līgani pacelties gaisā un aizlidot pāri mežu galotnēm uz savu vasaras rezidenci. Bet pensionāriem būs gana līdzekļu, lai atļautos dzīvi labiekārtotos aprūpes centros, ar kinozālēm, baseiniem, sporta zālēm, bibliotēkām un modernu medicīnisko aprūpi…
Stop! Mostamies no sapņiem par tālo nākotni, nonākam realitātē. Atveram pensiju kalkulatoru, ievadām savus datus un uzzinām, cik eiro dienā varēsim tērēt, kad būsim samaksājuši par komunālajiem pakalpojumiem un medikamentiem, kuru cenas, starp citu, pieaug daudz, daudz straujāk, nekā indeksētās pensijas. Dažs varbūt jutīsies pārsteigts, uzzinot, cik pieticīgi nāksies dzīvot, jo īpaši tad, ja liela daļa darba mūža aizvadīta, strādājot par minimālo algu, un, diemžēl, arī godprātīgi darbojoties radošā sfērā. Nemaz jau nerunājot par tiem, kas saņēmuši atlīdzības aploksnēs un veikuši dažādas nodokļu optimizācijas. Utopisko sapņu vietā nāksies apsvērt iespēju par darba turpināšanu un cerēt, ka, atrodoties Eiropas Savienībā, arī mēs spēsim sasniegt augstāku labklājības līmeni. Spēsim, protams, ja izrādīsim kolektīvo gribēšanu un varēšanu, bet tas jau no mums pašiem atkarīgs.
Mostamies no sapņiem – tas labākais šajā rakstā. Nav reāli runāt par dzīvošanu nevis izdzīvošanu vecumdienās, kamēr vieni par savu darba mūžu saņem knapu iztiku, no kuras vēl atvelk nodokļus, bet citiem valsts pensijas 10 un vairāk reižu lielākas, kaut arī liela daļa to pirmo ir godīgi strādājuši, varbūt ne prestižos, tomēr sabiedrībai vajadzīgos darbos, bet vismaz daļa no tiem otrajiem ir paspējuši pasēdēt dažādās valdēs, paguvuši strādāt vairākās darbavietās vienlaicīgi, iemaksāt pensiju līmeņos naudu, par kuras izcelsmi jautājumu nav bijis, tā teikt, mācējuši grozīties. Kaut kas nav kārtībā, ja pensijās var būt tik milzīgas atšķirības.